Visi blogi

Kad es (ne)biju es pats

Mazā cilvēka jeb personas, kuras nebija, liktenis vienmēr sasaistīts ar identitātes krīzi un eksistenciālu sižeta kūlenisko špagatu literatūrā, uz skatuves un arī kinematogrāfā. Tomēr, kad filmas “Dubultnieks” (“The Double”) protagonists, tipiskais ierindas klerks un bezsejis, Saimons Džeimss traģikomiskas situācijas rezultātā steidzoties atstās savu koferi vilcienā un tieši tādēļ darbā nevarēs uzrādīt savu identifikācijas karti, viņš nebūt neiedomāsies, ka ir Fjodora Dostojevska noveles ar tādu pašu nosaukumu subprodukts. Viņš  nenojauta, ka viņa veiksmīgāka versija jeb dubultnieks pārņems viņa dzīvi. Režisors Ričards Aioadī (Richard Ayoade) raugās uz saimondžeimsa sindroma parādību un kultūras fenomenu ar sasodīti svaigu devu intelektuālas ironijas un traģisma vienlaikus.

Only Lovers Left Alive

Džims Džarmušs ir amerikāņu "underground" režisors, viņa stilu bieži salīdzina ar Eiropas režisoriem, un ne velti, jo pats Džarmušs atzīst, ka iedvesmojoties pārsvarā no Eiropas māksliniekiem, un mēklējot finansējumus arī savām filmām pāri okeānam, jo Eiropā esot lielāka brīvība. Viņš ir slavens arī ar savu asu kritiku un skaļiem izteikumiem par Holivūdas sistēmu un komerciālo kino. Būdams mūziķis, lielāko kritiku viņš velta tieši Holivūdas "blokbasteru" skaņu celiņiem, dēvējot tos par vienveidīgiem un garlaicīgiem, ko noteikti nevar pateikt par viņa paša filmu mūziku. Tai savās filmās viņš velta ļoti lielu uzmanību. "Only Lovers Left Alive" saundtreka autros ir pats Džarmušs kopā ar lautistu Jozefu van Vissemu, kas par šīs filmas mūziku ir saņēmis balvu Kannu festivālā. 

Izdzīvo tikai nemirstīgie

“Dieva redzējums ir mans lielākais ienaidnieks” - tā reiz sacījis Viljams Bleiks, nē, ne angļu dzejnieks, bet gan Džonija Depa atveidotais varonis ar tādu pašu vārdu -  lodi cauršautā lāga dvēsele jeb “stulbais baltais vīrietis’’ filmā “Mironis” (“Dead Man” (1995)). Ar tādu pašu antagonisma vērienu amerikāņu neatkarīgā kino (daži to dēvē par indie, art house, bet katram, lai paliek savi termini) dzīvā leģenda Džims Džārmušs spēlējas ar vientulības, mūžības un opozīcijas vienībām savās ritmiski meditatīvajās filmās. Šoreiz Džārmušs raidījis sudraba lodi tieši holivudiskās vampīrsērgas/vampīrsāgas “Krēlsas” virzienā, radot savu pamfletu “Izdzīvo tikai mīlētāji” (“Only Lovers Left Alive”) par vampīru eksistences un mūžīgās mīlestības tematiku, kas atklāti izsmej Losandželosas-Holivudas dzīvesveidu un ataino vampīrus daudz humānākus par cilvēkiem, risinot to ar literatūras citātu un varoņu intelektuālo kapacitāti. 

Andersona kārtainās tortes noslēpums

Nē, šī nav filmā daudzinātās konditorejas “Mendel’s” reklāma, bet gan ieskats filmas “Diženā Budapeštas viesnīca” (“Grand Budapest Hotel”) tapšanas virtuvē. Iedomājieties filmu kā brīnumgardu torti, kuras biskvīts - pamats - ir amerikāņu kulta kino autorības šķēpneša Vesa Andersona virtuozais stils, krēms - atrakcijkino montāžas elementi, bet pāri visam kā garnējums - uzticamā aktieru buķete ar miniatūru lomu dekorējumu. Atļaušos dēvēt Vesu Andersonu par kino konditoru, jo viņa autorības pazīmes ir gluži nesajaucamas - perfekti konstruētas mizanscēnas, statiska kamera, strauji tuvinājumi/tālinājumi, sirreāla vide un fotoaplikācija.

Viesnīca Diženā Budapešta

Es domāju, ka neviens ar mani nestrīdēsies, ja es apgalvošu, ka visiem patīk kārtība un tīrība. Pat, ja slinkuma dēļ mūsu pašu mājās valda nekārtība, mēs neatteiktos, ja atnāktu kāds labs cilvēks, un palīdzētu mums visu salikt pa plauktiņiem, iekārtot tīrības smaržu. Un, ja kāds teiks pretējo, ka viņiem tomēr patikot dzīvot "mākslinieciskajā nekārtībā"- es atteikšos tam ticēt. Arī ejot ciemos, mēs sagaidam skaisti iekārtotas mājas un kārtību.

Dekonstruējot un izārdot pa vīlei Senlorānu

Modes kuturjē Īvs Senlorāns radījis savu sievieti 20. gadsimta otrajā pusē -  absolūtās elegances autonomijas ikonu un līdz piegrieztnei inteliģentu, tādu, kura liks atskatīties Parīzes ielās jebkuram modes attālam paziņam vai asinradniecīgam modes zinātājam.

Tīrs Trīrs

Es saglabāšu no Eizenšteina un Tarkovska filmu pārmantoto dalījumu nodaļās, runājot par Dānijas kino kroņprinča Hamleta a la Trīra jaunāko veikumu, jo pats režisors konsekventi pieturas pie šāda formāta. Sekss tikpat pašsaprotams kā naturāls deguna izšņauciens, kad esi saķēris dzīves nepanesamības iesnas, vai kā sakrālās iniciācijas process, kas ļauj būt vientulībā, bet divatā vienlaikus?

Uz āķa

Ejot uz kādu filmu, no kuras sagaidi daudz emociju un iespaižu, dažreiz sajūti bailes par to, ka tavas cerības nebūs attaisnotas. Gadījumā ar Larsa fon Trīra „Nimfomānes” pirmo daļu šāda veida baiļu nebija. Trīrs ir tas režisors, kas vienmēr pārsteidz (varbūt, arī šokē), un pat neliels pārsteigums mūsdienu cilvēkam ir svētki. Un jau no paša filmas sākuma, kad negaidīti sāk skanēt Rammstein mūzika, kļūst saprotams – pārsteigums būs patīkams un interesants. 

„Zils ir vissiltākā krāsa. Adeles dzīve: 1. un 2. daļa”

Maza retrospekcija pirms seansa par karalisko asiņu piejaukumu vienlīdz venozajās asinīs, jo zils ir zils. Tā, pēc Abdelatīfa vārdiem, ir siltākā krāsa, ko nevienam tēlotājmākslas zinātājam nevarēs ieskaidrot nekad. Bet pirms Adeles un Emmas mīlas stāsta bijusi Gasa van Santa interpretācija par Šekspīra „Henriju IV” likteņa pabērnu ielu bezceļos saulainajā Aidaho, proti, 1991.g „Mans personīgais Aidaho”. 

Augusts Osedžas zeme

Amerikāņu dramaturga Treisija Letsa luga „Augusts: Osedžas zeme” iepriekš uzvesta uz dažādu valstu skatuvēm, taču tagad mums ir iespēja vērot šīs lugas ekranizāciju režisora Džona Velsa interpretācijā.

134 minūtes Makvīna verdzībā

Kad Kventins Tarantīno piedāvāja pagājušajā oskaru-raundā savu „Atsvabināto Džango”(„Django Unchained”), tad viņš servēja galdā savu interpretāciju par Amerikas verdzības tematiku, piedāvājot sulīgu spageti vesternu, līdzīgi kā „Bēdīgi slavenajos mērgļos” - autoritatīvais Tarantīno sadedzina Hitleru kinoteātrī ar nitrāta kinolentēm un sarīko vērienīgāko vergturu asinspirti kinematogrāfā, viņš pārraksta „neērto” un politkorekto vēsturi cauri kinolentei. Vēl kā pieturpunktu var minēt Stīvena Spīlberga „Amistadu” („Amistad”), kas kino izteiksmē pietuvojas „britu drāmas” vērienam. Bet britu režijas pionieris Stīvens Makvīns radījis savu pamfletu „12 gadi verdzībā” („12 Years A Slave”), kas burtiski skatītāju nosēdina verdzībā esošā prātā, liekot pielaikot viņa pletnēm sagrauzto miesu un paņemt uz vairāk kā divām stundām kino beztiesiskuma pasi. Ja amerikānis sagroza mūsu vēstures zināšanu pīlārus, tad brits apelē pie pašu amerikāņu un kolonizācijas dīgļu radītāju sirdsapziņas un… saņem 9 Akadēmijas nominācijas.

DALLASAS PIRCĒJU KLUBS

Rons Vudrufs (Matthew McConaughey) ir īsts amerikāņu kovbojs - rodeo, sievietes, "aliņš" un narkotikas ir viņa ikdiena, viņa biedri un draugi ir homofobi, tāds ir arī pats Rons - pašpārliecināts, agresīvs un vēss. Ir grūti iedomāties kā šāds cilvēks sajūtas, uzzinot, ka ir slims ar AIDS, un viņam ir atlicis dzīvot vien 30 dienas. Rona Vudrufa reakcija saliekās vairākos etapos: neticība diagnozei, tad agresija, apātija, panika, un visbeidzot, racionālā sava stāvokļa apzināšanās un tieksme izdzīvot. 
Filma ir par slimā cilvēka iekšējo transformāciju un cīņu pret sistēmu.

No sevis neaizbēgsi

Tumsa, kurā var tikai aptuveni saskatīt ļoti noguruša vīrieša seju, ir tas, ko skatītājs redz filmas „Artūrs Ņūmens” sākumā. Filmas galvenais varonis nolēmis kļūt par citu cilvēku – Artūru Ņūmenu, kura dzīve stipri atšķirsies no tās, kurā viņu sauc Voless Everijs un nekas neiepriecina. Ņūmens nav vienīgais, kas grib aizbēgt no savas pagātnes – ceļā uz jauno dzīvi viņš satiek vēl vienu ceļinieci – jaunu sievieti Maiku, kura pārdozējusi pretklepus sīrupu. Kopā viņi sāk spēlēt neparastu spēli, kurā uz laiku pārtop par citiem cilvēkiem. Ceļojumā Artūrs atklāj sevī daudz jauna, kamēr viņa tuvinieki pārskata savu attieksmi pret „pazudušo” Volesu.

Vairāk nekā dzīve

Ginta Grūbes dokumentālā filma "Vairāk nekā dzīve" ir stāsts par vairākiem cilvēkiem, un Alvis Hermanis ir tikai viens no tiem – bet tāds, bez kura šī spēcīga stāsta nebūtu vispār.

Režisors dokumentējis vairāku Hermaņa izrāžu tapšanas procesus – bet visvairāk vietas uz lentes aizņem materiāli par Jaunajā Rīgas teātra aktiera Viļa Daudziņa monoizrādes “Vectēvs” piedzimšanu un prototipiem. Ak, cik esmu pateicīga režisoram un visai komandai par to, ka šis stāsts, kas Latvijai ir nepieciešams kā slimam cilvēkam zāles, tagad eksistē kino veidā!

„Kas tu esi?”

Itāļu režisora Paolo Sorrentino pēdēja filma La grande bellezza (Dižais skaistums), kas pirms nedēļas saņēma galveno balvu Tallinas kino festivālā, turpina iepriecināt ne tikai kritiķus, bet arī plašas skatītāju auditorijas. Filma-tēls, filma-iespaids, tā ir pilna ar skaisto un dīvaino, ar dārgo un tukšo. No paša sākuma tajā var saskatīt gan itāļu kino stilu, gan Fellini La dolce vita (Saldās dzīves) imitēšanu.

«1234


– Drukāt dokumentu