Olga Koņkova

Uz āķa

Ejot uz kādu filmu, no kuras sagaidi daudz emociju un iespaižu, dažreiz sajūti bailes par to, ka tavas cerības nebūs attaisnotas. Gadījumā ar Larsa fon Trīra „Nimfomānes” pirmo daļu šāda veida baiļu nebija. Trīrs ir tas režisors, kas vienmēr pārsteidz (varbūt, arī šokē), un pat neliels pārsteigums mūsdienu cilvēkam ir svētki. Un jau no paša filmas sākuma, kad negaidīti sāk skanēt Rammstein mūzika, kļūst saprotams – pārsteigums būs patīkams un interesants. 

No sevis neaizbēgsi

Tumsa, kurā var tikai aptuveni saskatīt ļoti noguruša vīrieša seju, ir tas, ko skatītājs redz filmas „Artūrs Ņūmens” sākumā. Filmas galvenais varonis nolēmis kļūt par citu cilvēku – Artūru Ņūmenu, kura dzīve stipri atšķirsies no tās, kurā viņu sauc Voless Everijs un nekas neiepriecina. Ņūmens nav vienīgais, kas grib aizbēgt no savas pagātnes – ceļā uz jauno dzīvi viņš satiek vēl vienu ceļinieci – jaunu sievieti Maiku, kura pārdozējusi pretklepus sīrupu. Kopā viņi sāk spēlēt neparastu spēli, kurā uz laiku pārtop par citiem cilvēkiem. Ceļojumā Artūrs atklāj sevī daudz jauna, kamēr viņa tuvinieki pārskata savu attieksmi pret „pazudušo” Volesu.

Vairāk nekā dzīve

Ginta Grūbes dokumentālā filma "Vairāk nekā dzīve" ir stāsts par vairākiem cilvēkiem, un Alvis Hermanis ir tikai viens no tiem – bet tāds, bez kura šī spēcīga stāsta nebūtu vispār.

Režisors dokumentējis vairāku Hermaņa izrāžu tapšanas procesus – bet visvairāk vietas uz lentes aizņem materiāli par Jaunajā Rīgas teātra aktiera Viļa Daudziņa monoizrādes “Vectēvs” piedzimšanu un prototipiem. Ak, cik esmu pateicīga režisoram un visai komandai par to, ka šis stāsts, kas Latvijai ir nepieciešams kā slimam cilvēkam zāles, tagad eksistē kino veidā!

„Kas tu esi?”

Itāļu režisora Paolo Sorrentino pēdēja filma La grande bellezza (Dižais skaistums), kas pirms nedēļas saņēma galveno balvu Tallinas kino festivālā, turpina iepriecināt ne tikai kritiķus, bet arī plašas skatītāju auditorijas. Filma-tēls, filma-iespaids, tā ir pilna ar skaisto un dīvaino, ar dārgo un tukšo. No paša sākuma tajā var saskatīt gan itāļu kino stilu, gan Fellini La dolce vita (Saldās dzīves) imitēšanu.

Jauna un nejūtīga

Ja es nezinātu, kurā valstī tika filmēta šī filma un nedzirdētu franču valodu, man tik un tā nebūtu nekādu šaubu par to, ka šo filmu radīja franči. Nesteidzīgs vēstījums, bezkaislīgs režisora skatiens uz atspoguļotu dzīvi. Rodas iespaids, ka Franču režisoriem piemīt īpaša spēja preparēt cilvēku dzīves, parādot skatītājiem visu, bet piedāvājot ļoti pieticīgu paskaidrojumu par varoņu motīviem un domām. Mums paliek tikai uzminēt, mēģināt saskatīt atbildes noslēpumainās varoņu sejās. „Jauna un brīnišķīga” ir kā pakāpenisks dvēseles striptīzs, kas līdz galam neizstāsta visu.

Ticība nav grēks

Berlīnes kinofestivāla nedēļas ietvaros uz Splendid Palace tika rādīta Francijas, Vācijas un Beļģijas sadarbībā tapusi filma „Mūķene” – stāsts par patiesu gara spēku un mazliet par klostera dzīves realitāti.

Darbība notiek Francijā 1765. gadā, un 18.gadsimta lieliski atveidotā atmosfēra tomēr neattālina mums no varoņiem, kuri, neskatoties uz laika bezdibeni starp tiem un skatītājiem, liekas, ļoti aktuāli.

Mākslas nav – ir patiesība

Pirms filmas "Zils ir vissiltākā krāsa. Adeles dzīve" rādīšanas sākuma kinoteātra kino Splendid Palace skatītāju priekšā izstājās ar dažiem vārdiem gan filmas pārstāve, gan izdevuma „Ir” žurnāliste Kristīne Giluce, kura teica, ka reālajiem dzīves stāstiem režisors Abdelatifs Kešišs spēj piešķirt lielisko kinematogrāfiskumu. Pēc šī ievada es no visiem spēkiem mēģināju atrast tuvplānu dejā to, ko es uzskatu par kinematogrāfiju, uz tas izdevās man tikai paris reižu.

Pretinde eksistences tukšumam

Man kā Vudija Allena režisora talanta un humora izjūtas cienītājai ir liels prieks par to, ka „Kino Splendid Palace” tiek (cerams, ka ne pēdējo reizi) rādītas viņa filmas. Ar prieku nobaudīju Allena 2011. Gada melodramu-komēdiju-fantāziju filmu („fantāziju” es labprāt aizvietotu ar „pasaku”) „Pusnakts Parīzē” un ar prieku dalīšos ar saviem iespaidiem.

Viltotā tīrība

Ulriha Caidļa triloģijas otrā filma „Paradīze: Ticība” ir spilgta provokācija paslēptā it kā neitrālajā vēstījumā. Pateicoties šai filmai es sapratu, ka vispārliecinošākā reliģijas kritika ir to sekotāju dzīves ceļa atainojums. Vairāk nevajag – paskaties uz viena cilvēka ticību no sāna un tu sapratīsi visu bez liekiem skaidrojumiem. Šajā jēgas atklāšanā ar vienkāršo paņēmienu ir Austriešu režisora talants un atšķirība.

Mūžīgā aizdomāšanās

Pirmais, kas ir jāzina par Kiras Muratovas pēdējo filmu, ir teikts ar vienu no tās varoņiem: „Filma nav domāta masu auditorijai”. Un es varu piekrist – ja tu gaidi no katras filmas kādu likumu ievērošanu, tas, kam ir jāieved tevi sajūsmas un prieka stāvoklī, izraisīs tikai sašutumu. Jūs neatradīsiet filmā sižetu to klasiskajā izpratnē, bet tas jaunas un negaidītājs, ko sniedz „Mūžīgā atgriešanas”, ir vēl viens pieradījums kino valodas spēku daudzveidībai.

Burvīgs kokteilis

Kā tas vienmēr ir ar Vudija Allena filmām, „Blue Jasmine” ir pilna ar labu humoru un ironiju. Tomēr, es diez vai nosauktu šo firmu par komēdiju, un iemesls tam ir diezgan traģisks pamata stāsts. Filmai ir ļoti daudz kopīga ar klasisko amerikāņu lugu „Ilgu tramvajs” („A Streetcar Named Desire”), kuras autors ir Tenesijs Viljamss, bet mūsdienas apstākļos šīs stāsts skan jau citādi. Kādreiz bagāta un laimīgi laulāta sieviete no augstākās sabiedrības zaudē visu – gan vīru, kas izrādījās krāpnieks un mahinators, gan naudu un statusu. Agrāk jasmīnas vislielākā problēma bija viņas „nabagas” māsas ģimenes vizīte, bet pēc personālās katastrofas viņai jau ir jādomā par to, kā pelnīt naudu, dzīvojot tās pašas māsas dzīvoklī. Šāds kritums kļuva par nervu sabrukumu iemeslu, un kādreiz spēcīga jasmīna nevar izdzīvot bez alkohola un nomierinošām zālēm.

Esmu uzbudināts!

Dzirdot vai lasot, ka Almodovara filma „Esmu uzbudināts” vēsta par avārijas situāciju uz lidmašīnas – nedomājiet, ka filmas atmosfēra būs saspringta vai smaga . Šīs stāsts ir pavisam cits – jautrs, spilgts,  viegls. Lidmašīnas šasijas tiešām bija sabojātas, tomēr domas par bīstamību nebija galvenais, kas aizņēma biznesa klases pasažieru un stjuartu prātus. Risks, galvenokārt, palīdzēja katram varonim atklāt savu būtību, palīdzēja aizmirst par slikto un izdarīt pareizo lēmumu.

Sāpes aiziet, bet skaistums paliek

Pjērs Ogists Renuārs.  Mākslinieks, kura vārds asociējas ar skaistumu, vieglumu, maigumu. Skatoties uz viņa gleznām, neatvairāmi gribas pieskarties tai pasaulei, nokļūt tajā vidē, kur tika radīti šedevri. Filma „Renuārs” ir ceļojums, kas pilnā mērā apmierina šo vēlmi. Tas, ko nofilmēja režisors Žils Bordo (Gilles Bourdos) arī ir glezna. Tā ir skaistuma avots, kas pilnībā dzesēs jebkura slāpes.

Jauniešu dienas piedāvājums pieaugušajiem

 Svētdien, neskatoties uz saulaino laiku ārā, es nevarēju palaist garām Eiropas jauniešu filmu dienu, jo šāda veida pasākumi Latvijā tiešām ir liels retums. 5. maijā Splendid palace kinoteātrī visiem tika piedāvāta iespēja bezmaksas noskatīties trīs Eiropas Kino akadēmijas balvai nominētās konkursa filmas, kuras vienlaikus ar Rīgu tika rādītas vēl 8 Eiropas pilsētās.

Pasaka par 50.gadu koķeti

Daudziem patīk skatīties pagājušā gadsimta filmas, kuru stils un atmosfēra sagādā baudu, palīdz atpūsties no mūsdienu dzīves ritma. Ak, ja tas vēl būtu pieejams kinoteātros labā kvalitātē! Bet viss ir iespējams, un režisors Régis Roinsard pierādīja to ar savu jauno filmu „Populāra jaunkundze”.

«12


– Drukāt dokumentu