Dārta Ceriņa

Kad es (ne)biju es pats

Mazā cilvēka jeb personas, kuras nebija, liktenis vienmēr sasaistīts ar identitātes krīzi un eksistenciālu sižeta kūlenisko špagatu literatūrā, uz skatuves un arī kinematogrāfā. Tomēr, kad filmas “Dubultnieks” (“The Double”) protagonists, tipiskais ierindas klerks un bezsejis, Saimons Džeimss traģikomiskas situācijas rezultātā steidzoties atstās savu koferi vilcienā un tieši tādēļ darbā nevarēs uzrādīt savu identifikācijas karti, viņš nebūt neiedomāsies, ka ir Fjodora Dostojevska noveles ar tādu pašu nosaukumu subprodukts. Viņš  nenojauta, ka viņa veiksmīgāka versija jeb dubultnieks pārņems viņa dzīvi. Režisors Ričards Aioadī (Richard Ayoade) raugās uz saimondžeimsa sindroma parādību un kultūras fenomenu ar sasodīti svaigu devu intelektuālas ironijas un traģisma vienlaikus.

Izdzīvo tikai nemirstīgie

“Dieva redzējums ir mans lielākais ienaidnieks” - tā reiz sacījis Viljams Bleiks, nē, ne angļu dzejnieks, bet gan Džonija Depa atveidotais varonis ar tādu pašu vārdu -  lodi cauršautā lāga dvēsele jeb “stulbais baltais vīrietis’’ filmā “Mironis” (“Dead Man” (1995)). Ar tādu pašu antagonisma vērienu amerikāņu neatkarīgā kino (daži to dēvē par indie, art house, bet katram, lai paliek savi termini) dzīvā leģenda Džims Džārmušs spēlējas ar vientulības, mūžības un opozīcijas vienībām savās ritmiski meditatīvajās filmās. Šoreiz Džārmušs raidījis sudraba lodi tieši holivudiskās vampīrsērgas/vampīrsāgas “Krēlsas” virzienā, radot savu pamfletu “Izdzīvo tikai mīlētāji” (“Only Lovers Left Alive”) par vampīru eksistences un mūžīgās mīlestības tematiku, kas atklāti izsmej Losandželosas-Holivudas dzīvesveidu un ataino vampīrus daudz humānākus par cilvēkiem, risinot to ar literatūras citātu un varoņu intelektuālo kapacitāti. 

Andersona kārtainās tortes noslēpums

Nē, šī nav filmā daudzinātās konditorejas “Mendel’s” reklāma, bet gan ieskats filmas “Diženā Budapeštas viesnīca” (“Grand Budapest Hotel”) tapšanas virtuvē. Iedomājieties filmu kā brīnumgardu torti, kuras biskvīts - pamats - ir amerikāņu kulta kino autorības šķēpneša Vesa Andersona virtuozais stils, krēms - atrakcijkino montāžas elementi, bet pāri visam kā garnējums - uzticamā aktieru buķete ar miniatūru lomu dekorējumu. Atļaušos dēvēt Vesu Andersonu par kino konditoru, jo viņa autorības pazīmes ir gluži nesajaucamas - perfekti konstruētas mizanscēnas, statiska kamera, strauji tuvinājumi/tālinājumi, sirreāla vide un fotoaplikācija.

Dekonstruējot un izārdot pa vīlei Senlorānu

Modes kuturjē Īvs Senlorāns radījis savu sievieti 20. gadsimta otrajā pusē -  absolūtās elegances autonomijas ikonu un līdz piegrieztnei inteliģentu, tādu, kura liks atskatīties Parīzes ielās jebkuram modes attālam paziņam vai asinradniecīgam modes zinātājam.

Tīrs Trīrs

Es saglabāšu no Eizenšteina un Tarkovska filmu pārmantoto dalījumu nodaļās, runājot par Dānijas kino kroņprinča Hamleta a la Trīra jaunāko veikumu, jo pats režisors konsekventi pieturas pie šāda formāta. Sekss tikpat pašsaprotams kā naturāls deguna izšņauciens, kad esi saķēris dzīves nepanesamības iesnas, vai kā sakrālās iniciācijas process, kas ļauj būt vientulībā, bet divatā vienlaikus?

„Zils ir vissiltākā krāsa. Adeles dzīve: 1. un 2. daļa”

Maza retrospekcija pirms seansa par karalisko asiņu piejaukumu vienlīdz venozajās asinīs, jo zils ir zils. Tā, pēc Abdelatīfa vārdiem, ir siltākā krāsa, ko nevienam tēlotājmākslas zinātājam nevarēs ieskaidrot nekad. Bet pirms Adeles un Emmas mīlas stāsta bijusi Gasa van Santa interpretācija par Šekspīra „Henriju IV” likteņa pabērnu ielu bezceļos saulainajā Aidaho, proti, 1991.g „Mans personīgais Aidaho”. 

134 minūtes Makvīna verdzībā

Kad Kventins Tarantīno piedāvāja pagājušajā oskaru-raundā savu „Atsvabināto Džango”(„Django Unchained”), tad viņš servēja galdā savu interpretāciju par Amerikas verdzības tematiku, piedāvājot sulīgu spageti vesternu, līdzīgi kā „Bēdīgi slavenajos mērgļos” - autoritatīvais Tarantīno sadedzina Hitleru kinoteātrī ar nitrāta kinolentēm un sarīko vērienīgāko vergturu asinspirti kinematogrāfā, viņš pārraksta „neērto” un politkorekto vēsturi cauri kinolentei. Vēl kā pieturpunktu var minēt Stīvena Spīlberga „Amistadu” („Amistad”), kas kino izteiksmē pietuvojas „britu drāmas” vērienam. Bet britu režijas pionieris Stīvens Makvīns radījis savu pamfletu „12 gadi verdzībā” („12 Years A Slave”), kas burtiski skatītāju nosēdina verdzībā esošā prātā, liekot pielaikot viņa pletnēm sagrauzto miesu un paņemt uz vairāk kā divām stundām kino beztiesiskuma pasi. Ja amerikānis sagroza mūsu vēstures zināšanu pīlārus, tad brits apelē pie pašu amerikāņu un kolonizācijas dīgļu radītāju sirdsapziņas un… saņem 9 Akadēmijas nominācijas.

„Jauna un brīnišķīga” (Young & beautiful), F.Ozons (2013)

Jums ir 500 eiro? Tik jums izmaksās viens gultas piedzīvojums ar afrodītiski ēterisko Lea, divdesmit gadus vecu otrā kursa literatūras studenti. Cik viņai tas maksā? Bērnību. Fransuā Ozons sacer ironiski nemoralizējošu odu par daili, brīvību un, pats galvenais, par savu iecienītāko virtuozitātes spēļu laukumu - sievieti.

Tuvplāna anatomija

Nevar noliegt, ka pastāv Trīsvienība - vienalga, vai sakrālajos motīvos, sabiedrības un politiskajā hierarhijā, filozofijā vai mūsu pašu zemapziņā. Mēs paši apzināti vai mazāk apzināti tiecamies meklēt kopsakarības un simbolus, visus lielumus parasti reducējot līdz trim vienībām. Es, rakstot šo recenziju, neesmu izņēmums, jo arhetipiskās struktūras pastāv. Kino un teātrī var novērot menage-et-trois jeb mīlas trijstūri, smalku un filigrānu attiecību konstrukciju, kura ārdās un sijājas mūsu acu priekšā. 



– Drukāt dokumentu