Kino blogi

Tuvplāna anatomija

Nevar noliegt, ka pastāv Trīsvienība - vienalga, vai sakrālajos motīvos, sabiedrības un politiskajā hierarhijā, filozofijā vai mūsu pašu zemapziņā. Mēs paši apzināti vai mazāk apzināti tiecamies meklēt kopsakarības un simbolus, visus lielumus parasti reducējot līdz trim vienībām. Es, rakstot šo recenziju, neesmu izņēmums, jo arhetipiskās struktūras pastāv. Kino un teātrī var novērot menage-et-trois jeb mīlas trijstūri, smalku un filigrānu attiecību konstrukciju, kura ārdās un sijājas mūsu acu priekšā. 

Jūlijas jaunkundze – emocionāls pārdzīvojums

Jūlijas jaunkundzes pamatā ir zviedru dramaturga Augusta Strindberga luga, kura tapa senajā 1888. gadā, bet turpina pārsteigt arī 21. gadsimta skatītāju, demonstrējot cilvēku dziļākās jūtas. Aktieru trio (Džesika Časteina, Kolins Farels, Samanta Mortone) piesātinātais tēlojums, lieliska mūzika un skandināviski gleznieciskais attēls, rada īstu emocionālu pārdzīvojumu.

Asprātīga traģēdija

Force Majeure (oriģināls Zviedru nosaukums – Turist) ir režisora Rubena Ostlunda Stāsts par ģimeni, kura nonāca līdz sabrukuma robežas dēļ vīra “neatbilstošas” uzvedības ekstrēmā situācijā, var raisīt daudz domu par dzimumu lomām, ģimenes jēdzienu un attiecību krīzes pārvarēšanas stratēģijām.

Modris

„Modris” rosina pārdomāt savas attiecības ar līdzcilvēkiem, to, kādas ir patiesās un svarīgās dzīves vērtības. Tas, manuprāt, arī ir būtiskākais- lai filma liktu skatītājam pārdomāt un analizēt redzēto. „Modris” ir spilgts atgādinājums tam, kādas ir svarīgākās filmas iezīmes un kādi ir mērķi, kādēļ filmas veidotas. 

Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda

Bērnībā māte mazajam Alanam dod ļoti vērtīgu padomu- nedomāt tik daudz, bet gan rīkoties, jo viss ir tā, kā ir un viss būs tā, kā būs. Šo padomu Alans pavisam noteikti ņem vērā, jo, ja viņš domātu, kā gan viņš spētu uzspridzināt vietējo tirgotāju, izgudrot atombumbu vai pastāstīt Staļinam, ka izglābis diktatora Franko dzīvību? Alans nedomā it nemaz, paļaujoties uz skaistajām dzīves nejaušībām, jo tieši tās viņam ir sagādājušas tik trauksmainu un piedzīvojumiem bagātu mūžu.

VENĒCIJAS KINOFESTIVĀLS 3-6 DIENA

Ir agrs, taču ārā jau valda sutoņa un mans rūpīgi svārkiem pieskaņotais T-krekls jau līp pie muguras, lai arī ir tikai brokastlaiks. No terases paveras skats uz aizaugušu ieliņu un, ja kārtīgi piemiedz acis, var saskatīt arī jūru. Es cītīgi drukāju šo vēsti no Venēcijas kinofestivāla, kuras fragmenti un frāzes jau pāris dienas klejo manā prātā un piezīmju lapiņās, kamēr mani žūrijas kolēģi strīdas par Tarkovski un kruasāniem. Pēdējās dienas bijušas tik piepildītas, ka atrast brīdi rakstīšanai, pie tam komplektācijā ar strādājošu interneta savienojumu un kontaktligzdu, kam mana datora lādētājs nešķiet citplanētiešu tehnoloģija, ir gandrīz vai neiespējamā misija. Taču mums vēl ir paveicies – no biedriem uzzinam, ka vismaz vienā dzīvoklī šobrīd nav elektrības un karstā ūdens.

VENĒCIJAS KINOFESTIVĀLS 1-2 diena

Venēcija mūs sagaida ar pelēkām debesīm, zem kurām Veneto lagūnas viļņi izskatās gandrīz vai pudeļu zaļi. Tveice valda ne tikai šaurajās ieliņās starp ķieģeļsarkanajām ēkām, bet arī  71. Venēcijas kinofestivāla teritorijā. Ir 26. augusts, līdz sarkanajam paklājam un oficiālajām atklāšanas runām atlicis nedaudz vairāk par 24 stundām, taču gan Palazzo del Casino, gan Palazzo del Cinema priekšā vēl slienas stalažas un kreklus nometuši strādnieki. Arī Villa degli Autori – 28 Times Cinema žūrijas galvenā mītne - vēl ir tikai tapšanas stadijā un apkārt drudžaini nēsājas cilvēki ar puķu podiem, paklājiem un stikla ūdens pudelīšu kastēm. Noskaņojums balansē uz trauslās robežas starp gaidpilnu satraukumu un vieglu paniku.

Kad es (ne)biju es pats

Mazā cilvēka jeb personas, kuras nebija, liktenis vienmēr sasaistīts ar identitātes krīzi un eksistenciālu sižeta kūlenisko špagatu literatūrā, uz skatuves un arī kinematogrāfā. Tomēr, kad filmas “Dubultnieks” (“The Double”) protagonists, tipiskais ierindas klerks un bezsejis, Saimons Džeimss traģikomiskas situācijas rezultātā steidzoties atstās savu koferi vilcienā un tieši tādēļ darbā nevarēs uzrādīt savu identifikācijas karti, viņš nebūt neiedomāsies, ka ir Fjodora Dostojevska noveles ar tādu pašu nosaukumu subprodukts. Viņš  nenojauta, ka viņa veiksmīgāka versija jeb dubultnieks pārņems viņa dzīvi. Režisors Ričards Aioadī (Richard Ayoade) raugās uz saimondžeimsa sindroma parādību un kultūras fenomenu ar sasodīti svaigu devu intelektuālas ironijas un traģisma vienlaikus.

Izdzīvo tikai nemirstīgie

“Dieva redzējums ir mans lielākais ienaidnieks” - tā reiz sacījis Viljams Bleiks, nē, ne angļu dzejnieks, bet gan Džonija Depa atveidotais varonis ar tādu pašu vārdu -  lodi cauršautā lāga dvēsele jeb “stulbais baltais vīrietis’’ filmā “Mironis” (“Dead Man” (1995)). Ar tādu pašu antagonisma vērienu amerikāņu neatkarīgā kino (daži to dēvē par indie, art house, bet katram, lai paliek savi termini) dzīvā leģenda Džims Džārmušs spēlējas ar vientulības, mūžības un opozīcijas vienībām savās ritmiski meditatīvajās filmās. Šoreiz Džārmušs raidījis sudraba lodi tieši holivudiskās vampīrsērgas/vampīrsāgas “Krēlsas” virzienā, radot savu pamfletu “Izdzīvo tikai mīlētāji” (“Only Lovers Left Alive”) par vampīru eksistences un mūžīgās mīlestības tematiku, kas atklāti izsmej Losandželosas-Holivudas dzīvesveidu un ataino vampīrus daudz humānākus par cilvēkiem, risinot to ar literatūras citātu un varoņu intelektuālo kapacitāti. 

Only Lovers Left Alive

Džims Džarmušs ir amerikāņu "underground" režisors, viņa stilu bieži salīdzina ar Eiropas režisoriem, un ne velti, jo pats Džarmušs atzīst, ka iedvesmojoties pārsvarā no Eiropas māksliniekiem, un mēklējot finansējumus arī savām filmām pāri okeānam, jo Eiropā esot lielāka brīvība. Viņš ir slavens arī ar savu asu kritiku un skaļiem izteikumiem par Holivūdas sistēmu un komerciālo kino. Būdams mūziķis, lielāko kritiku viņš velta tieši Holivūdas "blokbasteru" skaņu celiņiem, dēvējot tos par vienveidīgiem un garlaicīgiem, ko noteikti nevar pateikt par viņa paša filmu mūziku. Tai savās filmās viņš velta ļoti lielu uzmanību. "Only Lovers Left Alive" saundtreka autros ir pats Džarmušs kopā ar lautistu Jozefu van Vissemu, kas par šīs filmas mūziku ir saņēmis balvu Kannu festivālā. 

Andersona kārtainās tortes noslēpums

Nē, šī nav filmā daudzinātās konditorejas “Mendel’s” reklāma, bet gan ieskats filmas “Diženā Budapeštas viesnīca” (“Grand Budapest Hotel”) tapšanas virtuvē. Iedomājieties filmu kā brīnumgardu torti, kuras biskvīts - pamats - ir amerikāņu kulta kino autorības šķēpneša Vesa Andersona virtuozais stils, krēms - atrakcijkino montāžas elementi, bet pāri visam kā garnējums - uzticamā aktieru buķete ar miniatūru lomu dekorējumu. Atļaušos dēvēt Vesu Andersonu par kino konditoru, jo viņa autorības pazīmes ir gluži nesajaucamas - perfekti konstruētas mizanscēnas, statiska kamera, strauji tuvinājumi/tālinājumi, sirreāla vide un fotoaplikācija.

Viesnīca Diženā Budapešta

Es domāju, ka neviens ar mani nestrīdēsies, ja es apgalvošu, ka visiem patīk kārtība un tīrība. Pat, ja slinkuma dēļ mūsu pašu mājās valda nekārtība, mēs neatteiktos, ja atnāktu kāds labs cilvēks, un palīdzētu mums visu salikt pa plauktiņiem, iekārtot tīrības smaržu. Un, ja kāds teiks pretējo, ka viņiem tomēr patikot dzīvot "mākslinieciskajā nekārtībā"- es atteikšos tam ticēt. Arī ejot ciemos, mēs sagaidam skaisti iekārtotas mājas un kārtību.

Dekonstruējot un izārdot pa vīlei Senlorānu

Modes kuturjē Īvs Senlorāns radījis savu sievieti 20. gadsimta otrajā pusē -  absolūtās elegances autonomijas ikonu un līdz piegrieztnei inteliģentu, tādu, kura liks atskatīties Parīzes ielās jebkuram modes attālam paziņam vai asinradniecīgam modes zinātājam.

Tīrs Trīrs

Es saglabāšu no Eizenšteina un Tarkovska filmu pārmantoto dalījumu nodaļās, runājot par Dānijas kino kroņprinča Hamleta a la Trīra jaunāko veikumu, jo pats režisors konsekventi pieturas pie šāda formāta. Sekss tikpat pašsaprotams kā naturāls deguna izšņauciens, kad esi saķēris dzīves nepanesamības iesnas, vai kā sakrālās iniciācijas process, kas ļauj būt vientulībā, bet divatā vienlaikus?

„Zils ir vissiltākā krāsa. Adeles dzīve: 1. un 2. daļa”

Maza retrospekcija pirms seansa par karalisko asiņu piejaukumu vienlīdz venozajās asinīs, jo zils ir zils. Tā, pēc Abdelatīfa vārdiem, ir siltākā krāsa, ko nevienam tēlotājmākslas zinātājam nevarēs ieskaidrot nekad. Bet pirms Adeles un Emmas mīlas stāsta bijusi Gasa van Santa interpretācija par Šekspīra „Henriju IV” likteņa pabērnu ielu bezceļos saulainajā Aidaho, proti, 1991.g „Mans personīgais Aidaho”. 

«1234


– Drukāt dokumentu