Atpakaļ

Jaunumi

AVANGARDA FILMU UN MŪZIKAS NAKTS NO 27. LĪDZ 28. APRĪLIM

Programma:

MAZĀ ZĀLE

VĀCIJA
18:20 – 19:45
Karlheinz Martin „Von morgens bis mitternachts“ (1921), mēmā filma, garums: 73 min 

Režija: Karlheincs Martins
Pēc Georga Kaizera lugas motīvieM
Lomās: Ernsts Deičs, Erna Morena, Hanss Heinrihs fon Tvardovskis, Eberhards Vrēde, Roma Bāns, Frīda Riharde

Melnbalta, mēmā filma ar starptitriem vācu un subtitriem angļu valodā.

“No rīta līdz pusnaktij” ir viens no ekspresionisma pamatdarbiem, kas tika sarakstīts 1912.gadā teātra vajadzībām. Tā filmas variants acīmredzami tapa “Kaligari kabineta” slavas iespaidā un piepulcējās nedaudzo tīro vācu ekspresionisma filmu pulkam. Taču filmai nelaimējās – tā tika nozaudēta, un savu pirmizrādi piedzīvoja tikai 43 gadus pēc tās uzņemšanas - 1963. gada 21. janvārī Austrumberlīnes “Camera”. Nejaušas sagadīšanās dēļ pēc filmas uzņemšanas tai nebija iznomātāja, bet vēlāk tā pazuda, līdz filmu atrada Japānā, kurā tā savulaik bija guvusi lielus panākumus. 60. gadu sākumā, kad National Film Center filmarhīvam pārkopēja Japānā atrasto vienīgo filmas kopiju, tā bija paspējusi kļūt par mītu. Minhenes Kinomuzejs filmu restaurēja, sitaminstrumentu ansamblis H/F/M un komponists Yati Durant izstrādāja filmai divus tās izteiksmes līdzekļus uztverošus un attīstošus muzikālos pavadījumus. Kā ekspresionisma darbam “No rīta līdz pusnaktij” piemīt kas garlaikojoši fascinējošs. Tā ir meln - balta, galēji grafiski būvēta filma, kas vairāk tiecas uz skatuves, ne filmas attēla pusi. Tāpēc nav brīnums, ka filma rada teātra izrādes filmējuma iespaidu, ko vēl pastiprina fakts, ka tā ir izteikti pantomīmiska. Valodas noliegums filmā ir tik radikāls, ka tajā nav pat dažu paskaidrojošu uzrakstu. Filmas attēls šķiet veidots gleznieciskā “pelēks pelēkā” estētikā, bet cilvēki un viņu kustības filmā kalpo tikai par formelementiem. Filmas sižets savukārt patapināts no mūsu banālo sapņu krājuma,- par to, kā dzīvot tad, kad dzīvi uztver tikai viena maņa – redze. Kad dzīvi nejūt un citi liekas dzīvojam, kamēr pašam dzīve šķiet paejam garām. Alkatīgs, izsalcis un ar bārdu noaudzis aiz sava kases lodziņa sēž kāds kasieris. Otrpus lodziņam mutuļo dzīve, no katras poras izsviedrējot baudu, tai iepretī sentimentālā un bezjēdzīgā viņa paša dzīve, kurai vienmēr viena un tā pati garša: tāpatējība, nemaināmība un vienmēr-vienādība. Kasiera smadzenēs rodas idea fix: vienreiz dzīvot, vienreiz izlauzties, vienreiz grābt - visur un visu. Kasieris pazūd ar visu naudu. Sākumā viņam lielā dzīve izdodas un sapņi piepildās. Kādā brīdī gan alkatību pārmāc apgaismība: dzīve nav tur ārā, tā jāmeklē sevī. Bet tas ir tikai īss mulsums: “pilnīgā”dzīve, dzīve greznībā turpinās. Ielas meitas un ielu ugunis, pārējos nu pārspējošais kasieris frakā un brinolīnā mētājas ar naudu, tikai viņa rokas visu laiku kā bija, tā
paliek tukšas. Sievietes viņam cenšas izpatikt, citi dziļi noliecas viņa priekšā. Vai tā ir tā dzīve, vai arī tās ir rituālās dejas ap naudu? Kā tas jau bija sagaidāms, drīz klāt ir policija un nāve - ar tādām pūlēm izkrāsotā dzīves seja.
Kasieris izdara pašnāvību un uzkrīt uz balta krusta, kuru rotā uzraksts “Ecce Homo”. Kas bija dzīve? Liekas, ka ceļš - mūžīgā no rīta līdz vakaram skriešana pakaļ dzīvei jeb drīzāk tam, ko tā šķita apsolam. Filma, kaut arī to parasti nepiemin, kļuva par pirmo darbu jaunajā ielu filmu žanrā. 1923. gada Karla Grunes filma “Die Strasse”, ko uzskata par šī žanra paraugfilmu, tikusi modelēta pēc “Von morgens bis Mitternacht” parauga. Dažās vietās tā ir pat šīs filmas plaģiāts.

FRANCIJA
20:00 – 20:55    
Jacques Mény „Une séance Méliès“ (1997), garums: 55 min

Režija: Žaks Menī

Filmā piedalās režisora mazmeita Madlēna Maltēte-Mēliesa

Filma franču val.

Filma nav Marijas-Žorža-Žana Meljē (1861-1938) paša darbs, bet gan ir filma par viņu – vienu no kino aizsācējiem, kurš pats sevi uzskatīja par visu kino iespēju atklājēju. Filmu veido 15 īsfilmu kolekcija, kas tika izrādītas Grévin kinoteātrī. Katru no filmām ievada viņa mazmeitas ievadvārdi. Māksliniecisko darbību Meljē sāka kā iluzionists dažādos šovos. Būdams veiksmīgs brīnumu meistars, Meljē sāka pētīt jaunā medija iespējas triku veidošanā. 1896. gadā viņš patentēja savu Kinematogrāfa variantu un tā paša gada beigās sāka būvēt vienu no pirmajām filmstudijām pasaulē. 1987. gadā tā bija gatava, un turpmāk tajā tika uzņemtas visas viņa filmas. Šajā pašā gadā viņš dibināja arī savu filmproducēšanas kompāniju Star Film, kurai 1903. gadā Ņujorkā atvēra filiāli. Ar savu spēju eksteriorizēt mītiem līdzīgus izdomājumus, atklāt svešu pasauli zem parastās redzamības virsmas, izfantazēt vēl neesošas lietas, būt kino identitāšu maiņas iespēju fascinētam Meljē apbūra un iespaidoja vairākus vadošos avangarda filmrežisorus, galvenokārt amerikāņus Maiju Derenu, Stenu Brekidžu un Orsonu Velsu. No minētajiem Meljē īpaši līdzinās Derena: abi bija „spirituāli“ fotogrāfi, abi mīlēja sevi multiplicēt celuloīdā, tāpat, kā starp citu, arī Orsons Vels, ārēji ļoti līdzinās arī Meljē un Derenas darbi. Protams, nevar salīdzināt tehniskās iespējas Meljē laikā un vēlāk. Jārēķinās, ka tik agrīns kino, kā to var redzēt dižā francūža darbos, ir „atrakciju kino“, kas nepazīst vairākas filmtehnikas un kurā atklājumi bieži ir nejauši, kas radušies filmtehnikas sabojāšanās vai kādas kļūmes dēļ.

ASV
21:55 – 22:45    
Fragmenti no mēmajām filmām:
Maya Deren “Meshes of the Afternoon” (1943), garums: 14 min

Īsti amerikāņu avangards aizsākās 1943. gadā, kad Maija Derena un Aleksandrs Hamids, kas tai laikā bija jau Amerikā nostabilizējies čehu filmrežisors, uzfilmēja savu medusmēneša filmu - pazīstamāko un rādītāko amerikāņu eksperimentālo filmu “Meshes of the Afternoon”. Viņu attieksme pret kino krasi atšķīrās no iepriekšējiem dadaistiskajiem un sireālistiskajiem mēģinājumiem. Šo subjektīvo filmu var nodēvēt par transa filmas paraugu. Tai ir enigmātiska struktūra, sapņa kvalitātes un alegoriska kompleksitāte, kā arī samērā brīvs film noir un melodrāmas sajaukums, kas padara šo darbu par ideālu filmteorētisku objektu. Filmu veido mizanscēnu sērijveida atkārtojums, piem., tās sižetu saista vairākkārtēja ieiešana mājā un iziešana no tās. Vienmēr telpas interioritāte – īstenībā vēlmes konflikta manifestācija - ir mazliet atšķirīgi organizēta, pie tam līdzekļi ārpus-normālās-kārtības dzīves attēlojumam ir stipri ekonomēti. Sākumā Derena filmā ir vienlaikus stāstītājs un stāstījuma noslēpumainais objekts.
Fiziski viņa filmā visu laiku pārkāpj kādas robežas. Filma rada mājas kā sapņu tēla ar diviem nobeigumiem iespaidu.

Marie Menken „Glimpse of the Garden“ (1957), garums: 5 min

No eksperimentālajām fimām pazīstamākā ir Menkenas 1957. gada filma „Glimpse of the Garden“, ko 2007. gadā iekļāva Kongresa bibliotēkas Nacionālo filmu reģistrā. Šī filma ir pāris minūšu ilgs putniņa lidojuma ceļš kādā dārzā.

Kenneth Anger „Scorpio Rising“ (1963), garums: 29 min

60. gados viņam pieder reprezentatīvākā un vienlaikus ambigvitīvākā šī laika underground filma – ar jauniešu biker subkultūru saistītā 1963. gadā uzfilmētā “Scorpio Rising”. “Scorpio Rising” parādījās laikā, kad Amerikā ārkārtīgā ātrumā izplatījās elektroniskie masu mediji un jauna ekonomiskā koncepcija. Pretēji klasiskajai teorijai, kurā ražošana tika skatīta kā ekonomiskās izaugsmes bāze, 60. gadu ekonomiskā ideoloģija bija balstīta uz ideju, ka stabilas ekonomikas pamats ir arvien pieaugošs patēriņš. Filmu veido 13 atsevišķi fragmenti, ko kopā sasaista 61.-63. gada hīti. To pamatā biker kultūra – kārtīgi Amerikā būvēti braucamie - Triumph, Indian un Harley Davidson. Filma ir spontāna, atjautīga un stilīga atbilde uz industriālā dizaina ierobežotību; tā atkodē ikdienas masu kultūras
ikonas. Pēdējais ir samērā viegli izdarāms, jo masu kultūrā ir populāra signifikācijas ekonomija.


Stan Brakhage „Dante Quartet“ (1987), garums: 8 min

Viens no modernā avangarda kino virtuoziem un 50 gadus ilgais tās līderis ir Stenlijs Brekidžs. 1954 gadā ar savu filmu “Desistfilm” viņš aizsāka stilistisko revolūciju; 1961. gada “Prelude” Brekidžs sintezēja visas savas tehnikas, panākot izcili skaistu filmu, agrīns meistardarbs bija arī “Dog Star Man”. Viena no augstākajām, ja ne pati augstākā viņa daiļrades virsotne ir 4 Fausta filmas (1987-1989). Kad Brekidžs 1987. gadā sāka veidot Faustu pirmo daļu, tapa arī “Dante Quartet”. Brekidža rokrakstā var just Meljē iespaidu. Šī lielā amerikāņu avangarda līdera mākslas galvenais mērķis ir “atmācīt” skatītāju redzēt iepriekš apgūtas vizuālas konvencijas. Viņaprāt, cilvēka uztvere ir svaiga tikai agrā bērnībā, kad bērns vēl nav iemācījies kategorizēt formas un krāsas nosauktos objektos un kvalitātēs. Filmu mākslas uzdevums ir atdzemdināt šo redzēšanas stāvokli. Parasti viņa filmas ir mēmas, vienīgi Faustā tās papildina skaņa, kas ir jocīga: tāda kā runāšana vai murmināšana, kad skatītājam liekas, ka viņš nav varējis saprast vai sadzirdēt. Kopējā Brekidža filmu estētika ir nestāstoša, tā ir filmēta poētika.

LIELĀ ZĀLE
22:00 – 22:30    
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas izpildītāju avangarda mūzikas koncerts

FRANCIJA
22:30 – 23: 30    
René Clair „Paris qui dort” (1923) garums: 35 min.

Mēmā filma ar franču uzrakstiem un angļu subtitriem

Režija: Renē Klērs
Galvenajās lomās: Madlēne Rodrige, Mila Sellere, Anrī Rolāns, Albērs Prežans

„Sātaniskais stars“, „Guļošā Parīze“ vai „Iemidzinātā Parīze“ ir izcilā franču kinorežisora un rakstnieka, franču kino personificētāja Renē Klēra - īstajā vārdā Renē Lisjēna Šometes - pirmā filma, kurai 1924. gadā sekoja ne mazāk būtiskā dadaisma inspirētā „Entr’acte“.„Entr’acte“ sākumā bija iecerēts tikai kā iestarpinājums Erika Satī baletam Elizejas Lauku teātrī, bet negaidīti padarīja Klēru slavenu. Starptautisku atzinību viņš guva ar savu pirmo skaņu filmu - 1930. gadā uzņemto „Sous les Toits de Paris“. Renē Klērs ir diezgan tipisks mēmā kino režisors - skaņu filmas viņš sāka uzņemt komerciālu apsvērumu dēļ -, un viņa attiecības ar skaņu filmās tā arī nav viennozīmīgas. Teiksim tā, viņš to neizmanto pirmām kārtām naratīvam, bet gan realitātes izmaiņas mērķim. Kino estētika Klēra filmā brīžiem tuvojas dadaisma anarhistiskajam garam, brīžiem – sireālismam. Katrā ziņā viņu valdzina mazliet ireāla atmosfēra filmu mākslā. Tas bija uzkrītoši jau viņa pirmajā filmā, kurai Klērs 1922. gadā sāka rakstīt scenāriju ar nosaukumu „Rayon diabolique“ jeb "Sātaniskais stars“. 1924. gadā šī filma jau ir uzņemta un pazīstama ar nosaukumu „Paris qui dort“ jeb „Guļošā Parīze“. „Guļošā Parīze“ ir zinātniskā fantastika un komēdija vienlaikus, kurā runa ir par traku ārstu – zinātnieku, kurš Parīzē izmēģinājis maģiskus starus, liekot tās iedzīvotājiem sastingt jocīgās pozās. Tie, kuri nav aizmiguši, izmanto situāciju un sāk Parīzi izlaupīt. Zīmīgi, ka Renē Klērs ir pirmais režisors, kas Parīzi iemūžinājis mākslas filmā no Eifeļa torņa skatu punkta. Pirms tam ir tikai dokumentālie brāļu Lumjēru un Meljē kinematogrāfiskie mēģinājumi. Filma parādīta Latvijā 2006. gadā festivāla „Arēna“ ietvaros.

VĀCIJA
24:00 - 1:30    
Friedrich Wilhelm Murnau „Der letzte Mann“ (1924), garums: 90 min. Filma vācu val., subtitri angļu valodā

Režija: Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs
Scenārijs: Karls Maiers
Lomās: Mali Delšafta, Makss Vilhelms Hillers, Emīls Janings, Georgs Jons, Emīlija Kurca,
Olafs Štorms, Hanss Unterkirhers, Hermans Valentins, Emmija Vida

“Pēdējais cilvēks” gan inscinējuma, gan tehniskā revolucionārisma ziņā ir viena no labākajām vācu mēmo filmu zelta arhīva filmām. Īpašu uzmanību izpelnījās tās operatora darbs, jo pirmo reizi kino vēsturē tika izmantota automātiskā kamera. Tiek uzskatīts, ka vēl pat līdz šim laikam nevienam nav izdevies uzfilmēt stilistiski smalkāku filmas uvertīru.
1925. gadā vācu ekspresionisms jau ir beidzies, tāpēc filma ar tās naturālismu piesaka jauno lietišķību. Tiesa, izpausmes ziņā tajā vēl apzināti un mērķtiecīgi izmantoti ekspresionismā aprobētie elementi. Filmas sižets gan ir pulka vienkāršāks par filmas attēlu: tas tā kā patapināts no pasakām, tā kā pretendē būt par komēdiju. Lielā hotelī Atlantic strādā vecs portjē, kas ir visa viņa dzīve. Savā burvju mētelī - zeltītām pogām dekorētā livrejā - viņš gan sagaida viesus, gan pavada tos uz viņu apartamentiem, tāpat, viesiem no hoteļa aizbraucot, uzsvilpj droškām un sarunājas ar garāmejošiem, viņam gandrīz jau mūžību pazīstamiem cilvēkiem. Kad vecais vīrs pēc darba atgriežas savā istabelē, tur viss mirdzums pazūd kā nekad nebijis, pasaules skaņu daudzbalsība noklust, un viņu pārņem skumjas. Viendien, lietum straumēm līstot, vecais vīrs vairs nespēj pacelt kāda viesa koferi, un viņam jāatvelk elpa. To ievēro hoteļa direktors. Nākošajā rītā par portjē jau strādā jauns puisis, bet vecajam vīram tiek ierādīts vieglāks darbs – būt par uzraugu vīriešu tualetē. Ar to vecajam portjē visa viņa pasaule ir sabrukusi, gan iekšēji, gan ārēji viņu saēd pelēcība. No radiniekiem viņam gan vēl izdodas slēpt savu kaunu, nozogot livreju un ierodoties radinieces kāzās kā svarīgam vīram, bet krāpšana drīz vien nāk klajā. Nu viņu nicina pat paši tuvākie, un viņam neatliek nekas cits kā gaidīt nāvi vīriešu tualetē. Un tā nāk kā saukta, tikai nāve ierodas ne pēc vecā vīra, bet kāda miljonāra dzīvības, kura aiziešana savukārt atkal izmaina visa vecā vīra dzīvi, tikai šoreiz pavisam uz citu pusi. Miljonārs viņam pirms nāves atstāj visu savu mantību. Vecais portjē ar savu draugu nakts sargu nu ir tie, kuri sēž Atlantic restorānā, baudot visus iespējamos dzīves labumus. Izpriecājušies uz nebēdu, abi iesēžas droškā un aizbrauc pretī labākai nākotnei.

SPĀNIJA
2:00 – 3:45    
Louis Buñuel „El angel Exterminador“ (1962), garums: 93 min 

Režija: Luiss Buņjuels
Producents: Gustavo Alatriste
Galvenajās lomās: Silvija Pinala un Enrike Rambals

Pirmā asociācija Luisu Buņjuelu liek saistīt ar viņa sireālisma laika filmām „Andalūzijas suns“ un „Zelta laikmets“, kas tapušas sadarbībā ar katalāņu gleznotāju Salvadoru Dalī. Tomēr uzreiz jāatgādina, ka Luiss Buņjuels Portolēss ir viens no 20. gadsimta izcilākajiem režisoriem. Viņa filmestētikas veidošanos ietekmēja rīdzinieka Sergeja Eizenšteina „Bruņukuģis Potjomkins“, Frīdriha Vilhelma Mūrnava „Pēdējais cilvēks“, ko nupat redzējām,
un Friča Langa „Nogurusī nāve“. 60. gados Gustavo Alatristes, viņa sievas Silvijas Pinalas un Luisa Buņjuela sadarbībā tapa triloģija: „Viridiāna“, „Eņģelis Iznīcinātājs“ un „Tuksneša Simons“. Triloģijas pirmā filma „Viridiāna“ izraisīja vienu no skaļākajiem skandāliem kino vēsturē. Tas ir stāsts par kādu spāņu klostera iemītnieci, kas piedāvā palīdzību dzīves pabērniem. Labdarība rezultējas orģijās, izvirtībā un iznīcībā. 1961. gadā filmu aizliedza gan Spānijā, gan Vatikānā, bet Kannās tā saņēma Zelta Palmas zaru. Filmu bija pavēlēts iznīcināt, to izdevās pavairot no Parīzē nokļuvušām kopijām. 1962. gadā Meksikā tapa otra triloģijas daļa - sireālā parabola „Eņģelis Iznīcinātājs“, kas liek atsaukt atmiņā 2. Mozus grāmatā minētās desmit sērgas un apokalipsi. Buņjuela filmā tas ir stāsts par kāda saviesīga vakara kompāniju, kas nesaprotamu un neizskaidrojamu iemeslu dēļ jūtas savažoti viņu uzdzīves telpās. Nespējot tikt no tām ārā, izvēršas vairākas neatgriezeniskas nelaimes – vecākais viesis nomirst, kāds jauns laulātais pāris izdara pašnāvību, daži viesi vēža slimniecei nozog morfīnu, kāda sieviete ļaujas trakumam. Kad beidzot liktens upuriem kaut kā izdodas māju pamest, viņi dodas uz baznīcu pateikties dievam par izglābšanos. Baznīcā viņu piesaiste interjēram atsākas no jauna. Arī šī Buņjuela filma bija tikpat kritiski asa kā „Viridiana“. 1965. gadā tapa triloģijas trešā - finansiālu iemeslu dēļ visīsākā tās daļa „Tuksneša Simons“.

SOMIJA
4:00 – 5:40    
Aki Kaurismäki „La vie de bohème“ (1992), garums: 100 min. Filma franču valodā

Režisors: Aki Kaurismeki
Scenārijs: Aki Kaurismeki pēc Anrī Miržē noveles „Ainavas no bohēmas dzīves“ motīviem

Filma „Bohēmas dzīve“ ir viena no modernā laikmeta iemīļotāko pašapraksta motīvu – bohēmas - interpretācijām. Visu bohēmas variāciju – R. Leonkavallo, Dž Pučīni, I. Kālmana, A. Kaurismeki - pamatā ir grāfa Tolstoja sekretāra Anrī Miržē novele „Ainavas no bohēmas dzīves“, kurā godīgi atrādīts gan paša Miržē, gan viņa draugu bohēmiskais dzīvesveids Latīņu kvartālā. Sākotnējā variantā viņi bija četri – dzejnieks, gleznotājs, mūziķis un filozofs.
Kaurismeki iztiek bez pēdējā. Viņa filmā satiekas Parīzes dzejnieks, kas nevar samaksāt par īri, Francijā nelegāli dzīvojošs albāņu gleznotājs un īru izcelsmes komponists. Nevienam no viņiem nav īpaša talanta, vienmēr kaut kas neizdodas vai izdodas ne tā, bet šie dieva auss pilsoņi ir lādzīgi romantiķi, kas viens otram palīdz izdzīvot. Liekas, vērtīgākais filmā, kas to atšķir no pārējām „bohēmām“, ir tās režisora Aki Olavi Kaurismeki savdabīgais un oriģinālais smiešanās veids, ko sauc par humoru. Tas ir ziemeļnieciski slāpēts,un liekas, ka režisors lēnām, bet arvien vairāk un vairāk pats sevi smīdina. Paldies par to, ka viņš to māk parādīt arī citiem!

VĀCIJA
6:00 – 7:00    
Fragmenti no filmas: Hellmuth Costard „Fußball wie noch nie“ (1970), garums: 105 min. Filma bez teksta

Režisors: Helmuts Kostards

1970. gada 12. septembrī Manchester United futbola komanda Old Trafford futbola laukumā ar 2:0 uzvarēja savu pretinieku Coventry. Futbola vēsturē šai uzvara nebija nekādas lielās nozīmes. Bet ne kino vēsturē: spēle saglabājās dokumentācijā, kas paliks unikāla kino un televīzijas vēsturē. Viens no nozīmīgākajiem vācu 60. un 70. gadu eksperimentālā kino pārstāvjiem Helmūts Kostards vairāk nekā 90 minūtes ar astoņām 16 mm kamerām novēroja Džordžu Bestu, spēlētāju ar 11. numuru, kas kādreiz bija klasiskā kreisā malējā uzbrucēja zīme. Kostarda filmā ir divi galvenie varoņi - viens no tā laika izcilākajiem futbolistiem – 15 gadu vecumā par topošo futbola ģēniju pasludinātais skaistais siržu lauzējs, ekstravagantais rupeklis, rokenrola un alkohola dievinātājs Džordžs Bests un filmēšanas metode. No šodienas viedokļa raugoties, liekas, ka Kostardu intersēja, kā top slavenība un kā top “tīrais kino”. 2006. gadā Kostarda pieeja tiek atkārtota filmā “Zidane: 21. gadsimta portrets”.


ASV
7:00 – 8:00    
Fragmenti no mēmajām filmām:
Maya Deren „Meshes of the Afternoon” (1943), garums: 14 min
Marie Menken „Glimpse of the Garden“ (1957), garums:  5 min
Kenneth Anger „Scorpio Rising“ (1963), garums:  29 min
Stan Brakhage „Dante Quartet“ (1987), garums:  8 min

Ieeja: brīva

Ieejas kartes uz seansiem būs iespēja izņemt no 25. aprīļa kinoteātra “Splendid Palace” kasē.

Sīkāka informācija par pasākumu sekos.

Vairāk informācijas: www.splendidpalace.lv



Share


– Drukāt dokumentu