Atpakaļ

Jaunumi

RĪGA IFF atskaņas – tas bija kino, un to rādīja kino!

Autore: Olga Dolina

Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Rīga IFF) – filmu maratons, kas desmit dienu garumā bija uzrunājis, iedvesmojis, izaicinājis un tuvinājis skatītājus, festivāla dalībniekus, viesus un organizatorus, ir kā tikko noslēdzies. Deviņas apjomīgas un ļoti dažādas programmas, vairāk nekā astoņdesmit filmu, ikdienas diskusijas, radošie pasākumi un meistardarbnīcas – mūsmāju kinomāniem, kuru skaits ar katru festivāla dienu vien pieauga, nebija brīva brīža pārvilkt elpu. Splendid Palace kinoteātra interjeri kļuva par īstām mājām visiem tiem, kas izņēma biļetes uz visām filmām pēc kārtas, bastoja mācības un darbu, lai nodotos jaunu un neredzēto kino stāstu baudīšanai vienatnē, vai draugu lokā. Šis stāsts tik ļoti atgādina “vecos labos”, visiem bez izņēmuma pazīstamā, tomēr jau neeksistējošā festivāla laikus.
Tomēr nākotne ir tagad! Šī nākotne ir nokrāsota spilgti zaļā, melnā un baltā krāsā, tai ir lakonisks un konceptuāls zīmols – gailis, kas ir gatavs visiem izaicinājumiem un vienlaikus simbolizē Rīgas pilsētu. Šī gada Rīga IFF, kas ir tikai otrais pēc kārtas, pērn bija pieteicis sevi ar visu starptautisko nopietnību un šogad - ar organizatoru radošo motivāciju, velmi un spēju attīstīties un augt.  
Kopskatā, otrā daļa no, cerams, garas festivāla vēstures grāmatas, ir sanākusi ļoti daudzbalsīga, mēģinot uzrunāt pēc iespējas plašākas skatītāju vecumu kategorijas. No pašiem jaunākiem un neizlutinātiem ( cik daudz nozīmē neviltotas bērnu asaras izpārdotā “Lupatiņu” izlases seansa dienā!), kā arī pusaudžiem un jauniešiem – ar mūzikas video konkursu un studentu filmām, līdz senioriem, kuriem bija patiess gandarījums redzēt uz ekrāna latviešu un pasaules kino šedevrus. Filmu un iespaidu ir bijis daudz, varbūt pat pārāk, lai katrai no tām veltītu vārdu. Tāpēc gribētos padalīties ar tām personiskām festivāla atklāsmēm, kas ļāva kaut uz neilgu laiku paskatīties citādi uz ierastajām lietām un aizkavēties sarkanā zāles krēslā brīdi ilgāk.

Ar ziemeļu vēju pēcgaršu
Ārkārtīgi plašas Ziemeļvalstu filmu programmas ietvaros publikai tika atklāts ne mazums jaunu vārdu, dots pietiekoši plašs priekšstats par reģiona filmu tendencēm, kas līdzsvarojas starp nordiski atturīgo dzīves iekārtu, skarbo reālismu un intīmiem iekšējiem cilvēku pārdzīvojumiem, kas vienā brīdī sāk iet pretstatā ar viņu pašu līdzšinējiem uzskatiem par savu lomu ģimenē un sabiedrībā. Skandināvu un viņu kaimiņu filmu galvenais trumpis, kā arī galveno varoņu konstantais pavadonis ir daba visā tās skaistumā un skarbumā. Tā darbojas gan kā aktīvais saturu un attēlu paspilgtinošs komponents, gan kā zināms glābiņš tiem, kuriem virkne ziemeļvalstu sadzīves stāstu sāka šķist pārāk depresīva.
Viena no nozīmīgākām un atklātākām programmas filmām ir režisoru Ūle Jēversa un Marte Voldes “Ne savā dabā” - mazā cilvēka drāma, kas risinās uz elpu aizraujošas Norvēģijas dabas skatu fona. Galvenais varonis Martins, pēc savas būtības bērns, kas ir ieslodzīts vistipiskākā vidusmēra trīsdesmitgadnieka ķermenī, ir pagātnes kompleksu dzīts, sociāli uzspiesto ģimenes un darba dzīves rāmju vadīts personāžs. Viņam piemīt aizkustinošs šarms, kas brīžiem robežojas ar nepatiku. Viņš izraisa galējo emociju spektru: cieņu un izbrīnu – par smalko pašironiju (viņa domu un aizkadra balss plūsma veido galveno filmas naratīvo asi) un ticamo gatavību pacelties pāri sadzīvei, krasi izmainīt savu dzīvi, kaut arī tie paliek tikai vārdi. Nožēlu un trauksmi, jo šis vīrietis, viņa dziņas un vēlmes uz majestātiskas ainavas fona patiesībā ir necilas, turklāt viss viņa tēls un domas ir veidoti ar tik augstu realitātes pakāpi, ka skatītājs, kuru katru brīdi ierauga tajā sevi. Šī ir mazā cilvēka traģēdija, kur sociāli nodrošināta un labklājības pilna, bet mākslīga vide kontrastē ar nežēlīgi skaistu un pirmatnējo dabu visā tās būtībā, tikai cilvēks vairs nav spējīgs atgriezties pie saviem pirmsākumiem, tapāt, ka Martins emocionālās kulminācijas brīdī nav spējīgs aprakt sevi dzīvu. Filmas beigās attopas sava sarežģīta pašrefliksiju ceļojuma sākumpunktā – bezcerīgi spārdot bumbu ar dēlu, kuram tāpat kā visai pasaulei nav ne mazākās daļas līdz viņa problēmām.

Traģikomiskais patoss bija raksturīgs daudzām “Nordic Highlights” skates filmām, tomēr par īstu festivāla pērli kļuva Grimura Hakonarsona filma no Islandes “Auni”, kas pēc Kannām ieguva arī Rīgas kinofestivāla specbalvu. Filma par diviem pusmūža aitkopjiem, brāļiem kas dzīvodami kaimiņos, jau vairākus gadus savā starpā nesarunājas, bet caur lielāko savas dzīves traģēdiju-aitu zaudējumi, atrod ceļu viens pie otra. Bargie, askētiskie dzīves apstākļi, rurālā darba kārtība, Islandes nesatricināmi pakalni no ārpuses sabalsojas ar abu varoņu ikdienu. Tomēr iekšienē un visā savā būtībā, it īpaši tas attiecas uz jaunāko brāli Gumi, skatītāju valdzina neviltota vaļsirdība, smalkjūtība un trauslums, kas ir visai komiska, taču vienlaikus paspilgtina situācijas traģismu. Arī šajā filmā varoņu vaibstos ir caurskatāma bērnišķā neaizsargātība, kas izsauc neviltotas līdzjūtības emocijas. Filmas fināla kadrs – abu brāļu atkalapvienošanās aukstuma apskāvienā, ir kā viena daudzslāņainā bībeliska metafora par dzīvi, nāvi un visīstāko mīlestību pret tuvāko. Savukārt skatītājam tiek piedāvāta viena no retām iespējām traktēt fināla iznākumu pa savam. Režisora meistarība pielikt punktu ideālā vietā, filmas kulminācijas virsotnē, vien apliecina “Aunu” vietu šī gada labāko filmu sarakstā.  

Aizgājis laikmets, aizgājušas ikonas

Gribētos atzīmēt filmu, kas līdzi iepriekšminētām cīnījās par festivāla galveno balvu starptautiskā skatē un uzvarēja, kaut arī pārstāvēja dokumentālā kino kategoriju. Sergeja Lozņicas filma “Notikums” ir tīri dokumentāls novērojums par 1991. gada trīs dienu augusta puču Ļeņingradā, samontēts no tā laika melnbaltajām arhīva kino lentēm. Šī balva galvenokārt pienākas tiem operatoriem, aizejošas padomju kino un televīzijas skolas meistariem, kas padara šo filmu par unikālu un dzīvu vēstures un apjukušo cilvēku portretējumu marmora aukstās Pētera pilsētas un vēsturiska lūzuma momenta fonā. Skatītājs uztraucas, skatītājs jūtas saviļņots, skatītājs drūmi nostaļģē, viņš jau daudz ko nesaprot, viņš vēro, bet te nu viņš jau piedalās, un pa ādu skrien šermuļi, un viņš ir viens no bezgalīgā pūļa dalībniekiem. Un pūlis nav nekāda neizteiksmīga masa – uz filmas beigām mēs jau pazīstam teju katru pilsētnieku, neizdevušos revolucionāru sejā. Režisors cenšas maksimāli neiejaukties, viņš tikai konsekventi un hronoloģiski salīmē iegūto materiālu, kas savas estētiskās un dokumentālās kvalitātes ziņā ir nenovērtējams.
Dokumentālā kino spēku šajā festivālā bija apliecinājis Asifs Kapadia ar savu divu stundu garu biogrāfisku bestselleru par britu dziedātāju Eimiju Vainhausu, kas kļuva par ikonu jau savas dzīves laikā, bet viņas pāragrā nāve tikai paspilgtināja šo kulta statusu. Sen nebija redzēti tik skatītājiem pārpildīti lielās zāles seansi, un jāatzīst, ka šāda ažiotāža sevi pilnībā attaisnoja. Protams, viņas unikālā balss, dziesmas, spilgts vizuālais tēls un dumpīgais gars ir tie komponenti, uz kuru bāzes būtu grūti neuztaisīt labu filmu. Tomēr “Eimijā” ir kaut kas vairāk – tā pietuvina mūs varonei līdz maksimumam, mēs redzam viņas mājas video, mēs dzirdam viņas tuvāko draugu visatklātākos komentārus, viņas seja, figūra, tēls nepamet ekrānu ne uz brīdi, tā ir tik daudz, ka tuvojoties filmas un viņa dzīves stāsta kulminācijai mēs esam pilnībā identificējušies ar šo personāžu, tāpēc viņas traģēdiju pārdzīvot paliek arvien grūtāk un mēs izjūtam to personiskāk.
Par vēl vienu unikālu kino notikumu ir kļuvusi Stiga Bjerkmana lente “Es esmu Ingrīda” – cieņas un mīlestības apliecinājums pasaules kinodīvai Ingrīdai Bergmanei. Unikāla filma ir tamdēļ, ka, iegūstot talantīgu aktrisi, lielā kino pasaule acīmredzot bija zaudējusi ne mazāk talantīgu operatoru. Filmā tiek izmantoti pašas aktrises uzņemtie mājas video. No rokas kameras viņa šķirās reti, un, spriežot pēc redzētā, viņai bija izteiksmīga operatora acs. Turklāt viņa filmēja ne tikai savu privāto dzīvi, bet arī darba procesu, laikā starp filmas ainām un filmēšanas laukumu, kas ir nenoliedzami vērtīgs kino vēstures dokuments. Arī šajā filmā varones tēla klātesamība atrodas vienā ļoti augstā pakāpē. To nodrošināja aktrises plašs sarakstes arhīvs, kas caurvij filmu un veido šī stāsta struktūru. Jaunās kino zvaigznes, arī zviedrietes, Alīsijas Vīkanderes aizkadra balss pavada skatītāju ceļojumā pa Ingrīdas dzīvi, lasot aktrises vēstules, viņa pārņem un atdzīvina trauslās laika matērijas. Kas zina, varbūt šī sagadīšanās kļūs liktenīga, un pēc gadu desmitiem šāda filma tiks uzņemta arī par viņu.

Kinoteātris, tumsa, krēsls arī nebūtu lieks. Tie ir trīs atribūti, kas ir vēlami, precīzāk – nepieciešami, lai baudītu Kino. Rīgas Starptautiskā kino festivāla sauklis ir vienkāršs un precīzs: “Ja tas ir Kino, tas jāredz Kino!”. Šo desmit dienu garumā skatītāji ir kļuvuši nedaudz laimīgāki, jo vienu lietu bija darījuši kā nākas – gāja uz kinoteātri, gaidīja kad iestāsies tumsa un to nomainīs gaisma, un skatījās tik ļoti dažādo, bet īsto Kino. Abreviatūra Riga IFF ir jau kļuvusi par zīmolu, par fonētiski atpazīstamu burtu salikumu. Pieļauju, ka pati festivāla ideja, tās formulējums varētu rasties no vārdiem, kas angliski skanētu līdzīgi: “what IFF..?”, “jā nu...”, jeb kāpēc gan nepamēģinātu uztaisīt vienu starptautisku kino festivālu, kas Rīgai ir tik nepieciešams. Pagaidām tas izdodas, turklāt ļoti labi. Atliek vien gaidīt nākamo gadu!



Share


– Drukāt dokumentu