Atpakaļ

Jaunumi

Vienkāršas melodijas filigrānā izpildījumā

Olga Dolina

 

Paņem teleskopu un ieskaties tajā. Viss, ko tu redzi, liekas tik tuvu. Tā ir jaunība! Tagad pagriez to otrādi: tā pati bilde ir tāla un miglaina – tā viss izskatās vecumdienas...

Mūsdienu vadošā itāļu vizionāra Paolo Sorentīno jaunais kino uznāciens “Jaunība” ir šādu filozofisko graudu pārbagāts, meditatīvs ceļojums uz nekurieni. Uz nekurieni, jo abu galveno varoņu – slavenā komponista Freda Balindžera un scenārista Mika Boila dzīvēs viss jau ir noticis, profesionālie panākumi iegūti, visas mīlas virsotnes iekārtotas, pēdas un saknes uz šīs zemes atstātas. Viss, kas viņiem atliek, ir ceļš uz harmonijas un miera meklējumiem, pirms agrās vai vēlas aiziešanas mūžībā, uz Šveices Alpu sanatorija atsvešinātas, aukstas ģeometrijas un pārticības vienveidīguma fona, kaut kad starp tvaiku procedūrām un ikvakara muzikālām intermēdijām. Atzītais formālists - attēla, vides un skaņu celiņa meistars, Sorentīno piedāvā ieskatīties jaunības fenomenā caur pretējo, melanholisku, neestētisku, trauslu – vecumu.

Veids, precīzāk, ietērps, kādā režisors kārtējo reizi ievieto filmas sižetu, ir tehniski nevainojams un stilistiski izrēķināms – būtībā nesarežģītu sižeta shēmu un tēlu galeriju, līdzīgi komponistam Fredam ar viņa “Vienkāršām melodijām”, viņš spēj sakāpināt teju līdz bībeliskam mērogam, ar savu noslīpēto filmēšanas tehniku smalki balansējot uz robežas ar vizuālo izrādīšanos. Blakus tam, nevainojams vadošo un otrā plāna aktieru ansamblis, viņu spēja savus varoņus apveltīt ar izteiksmīgu psiho-fizisku strāvojumu, piešķir filmai pavisam savādāku kvalitātes devu. Sākot ar jaunības ķermeniskā skaistuma iemiesojumu – Miss Visumu, kuras siluets kalpo par nepiepildīto alku un vienlaikus dzīves apliecinājuma simbolu, vai jauneklīgas masieres, kura komunicē pirmatnējā, ķermeņa valodā. Beidzot ar diviem kino dižgariem: Maiklu Keinu un viņa ārēji nosvērtu, iekšēji smalkjūtīgu Fredu un viņa pretstatu – aktīvu, ārišķīgu, šķietami enerģijas pilnu Miku, ko atveido Hārvijs Keitels. Kamēr Freds cenšas tikt galā ar ģēnija/vīra/tēva problēmām, Miks, aplenkts ar jauno un “zaļo” scenāristu pulciņu, no pēdējiem spēkiem iegraužas jaunā simboliskā scenārija “Dzīves pēdējā diena” tapšanā, atsakoties ticēt tam, ka viņa laiks ir pagājis. Eksistenciālas diskusijas par pagātni un tagadni uz kalnu ainavu fona iet roku rokā ar pilnasinīgu pašironijas un humora devu, turklāt ne tikai dialogu, bet arī otrā plāna varoņu sniegumā. Sanatorija iemītnieki ir staigājošas maskas: atpazīstama futbola zvaigzne, pareflektējošs aktieris, alpīnists, augstprātīgs senioru pāris, popzvaigzne, prostitūta, un citi. Taču režisoram un aktieriem gandrīz katram no tiem izdodas veltīt pietiekošu laiku un situācijas telpu, lai tie atklāj savu būtību un iekšējo drāmu.

Pat ja Sorentīno parafrāzes uz itāļu kino lielmeistaru Federiko Fellīni (Oskara balvas apbalvots “Dižais skaistums” jeb laikmetīgas variācijas par “Saldo dzīvi”, un tagad arī “Jaunība”, ar manāmiem poētiskiem aizguvumiem no ”) nemanīt ir grūti un atteikties pret tām var diametrāli pretēji, nevar neatzīt režisora pārliecinātu un noslīpētu kino valodu. Piemēram, “Jaunībā”, režisors piedāvā trīs dažādi konstruētu sapņu vizualizācijas. Popmūzikas videoklipa stilistikā veidots seksuāli agresīvs Lēnas (Reičela Veisa) sapnis ataino viņas šķiršanos un vīra nodevību, un krasi nostājas ārpus filmas vizuālā lauka. Mika vīzija, kad reālajā eksterjerā ielaužas sieviešu tēli no viņa veidotām filmām, nav tas pārliecinošākais režisora solis pretim naturālistiskam, līdz ar to psiholoģiski iedarbīgākam sapņa atveidojumam. Savukārt savu īsto meistarību Sorentīno pierāda ar Freda sapni – majestātisku, žilbinošu, drūmu, skaistu un vienlaikus trauksmainu, iespaidīgu nakts ainu melnās ūdens appludinātā San Marko laukumā Venēcijā.

“Jaunība” ir noausta no daudzām smalkām notīm un tonalitātēm, no vienkāršiem ritmiem. Pieredzējuša diriģenta vadībā, tā pārtop par skaniski viengabalainu un dziļu simfoniju. Ar šo filmu režisors turpina izmisīgi meklēt harmoniju, cenšas sataustīt netveramu mūžīgā skaistuma pavedienu. Gaumīgi, eleganti, pacilājoši, bez mazākās nojausmas par to, ka ārpus šī skaisti uzkonstruētā burbuļa pastāv citas, iespējams, eksistenciāli svarīgākas problēmas.

 

 



Share


– Drukāt dokumentu