LĀCIS, LAUVA, ZARS - MIROIRS NO 3: LAIVA OKEĀNĀ

Vācijas laukos nedēļas nogales ceļojums gūst traģisku pavērsienu, kad Laura izdzīvo autoavārijā un atrod  patvērumu pie svešinieces, kura bijusi negadījuma aculieciniece. Betija ir pārsteigta, kad šokētā, bet gandrīz neskartā jaunā sieviete atsakās doties uz slimnīcu un lūdz atļauju palikt viņas mājās. Laura, jauna mūzikas studente no Berlīnes, šķietami atgriež Betijas dzīvē prieku un jēgu; pašai Laurai vienkārši ikdienas rituāli – plūmju kūkas cepšana, kafijas dzeršana, braukšana ar velosipēdu – kļūst par balzamu dvēselei un līdzekli pret melanholiju. Šķiet, ka Laura izkūst citā dzīvē, atklājot mieru un harmoniju. Tomēr idilliskās saules pielietās dienas traucē garāmgājēju ziņkārīgie skatieni; Lauru nejauši nosauc citā vārdā, un galu galā Betijas dēls Makss dod mājienu par tumšu ģimenes noslēpumu.'

Pieredzējušais kinorežijas meistars Kristians Pecolds (Tranzīts, Undīne, Fēnikss), iespējams,  nozīmīgākā Berlīnes skolas figūra un vērīgs vācu sabiedrības pētnieks, atkāpjas no sev raksturīgā maģiskā reālisma un mitoloģijas, veidojot maldinoši vienkāršu filmu par vientulību, traumu, sērām un vajadzību pēc cilvēciskas saiknes un kopā ar savu mūzu Paulu Bēru radot vēl vienu neaizmirstamu sniegumu. Filmas pirmizrāde notika Kannu kinofestivāla “Quinzaine des cinéastes” apakšprogrammā.