“Splendid Garden” itāļu kino brīvdabas seansi vakaros dāvās ne vien izcilus kinodarbus, bet arī atmosfēru, kas ļaus katram apmeklētājam iegrimt Itālijas kultūras valdzinājumā. “Itālijas burvība slēpjas spējā ikdienišķajā atrast svētkus — tas ir stāsts par mirkļu burvību, par siltumu, kas dzirkstī gan gaisā, gan sirdīs. Arī mūsu kinoteātra pagalmā šovasar valdīs Itālijas šarms — kino stāstos, garšu niansēs un smaržās,” stāsta kinoteātra vadītāja Ildze Egliņa. 

Jau no 29. maija, sadarbībā ar Itālijas vēstniecību Rīgā, “Splendid Garden” brīvdabas kino vasaras vakaros būs skatāmas četras filmas, kuru baudīšanu papildinās Itālijas iedvesmoti gardumi no “Vīna studija Splendid”. 

“Svinot Latvijas vasaru, šogad brīvdabas seansos tiks piedāvāti gan itāļu kino vēstures šedevri, gan itāļu mūsdienu kino spilgtākās filmas, kuras apliecina Itālijas kino vilinājumu, temperamentu, dzirkstošu humoru un kinematogrāfisko tradīciju pārmantojamību,” norāda “Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa. 

“Kopš pēckara perioda kino ir pavadījis Itāliju tās kultūras un ekonomiskās attīstības ceļā, darbojoties kā sabiedrības spogulis un instruments, ar kura palīdzību itāļi ir spējuši atpazīt sevi, uzdot sev jautājumus un parādīt sevi pasaulei. Tāpēc tā nav tikai māksla vai izklaide: kino ir veicinājis kopīgas nacionālās identitātes veidošanos un joprojām – gan vakar, gan šodien – ir spēcīgs instruments, ar kura palīdzību Itālija stāsta par sevi. “Splendid Palace” programmā iekļautās filmas ir lielisks piemērs tam, kā arī mūsdienās mūsu kino turpina apvienot emocijas un pārdomas, lai ar spēku un autentiskumu uzrunātu skatītājus,” apgalvo Itālijas vēstnieks Latvijā Alessandro Monti.  

“Splendid Garden” itāļu kino vasaru atbalsta Itālijas vēstniecība Rīgā iniciatīvas Fare Cinema ietvaros, ar kuru Itālijas Republikas Ārlietu un starptautiskās sadarbības ministrija ik gadu popularizē itāļu kino un tā profesionāļus. Tāpat itāļu kino vasaras atbalstītāji ir Campari, L'Occitane, “Vīna Studija Splendid” un X TAXI.

“Splendid Garden” vasaras repertuārs:  

“Roma” (1972). Klasiķa Federiko Fellīni (1943-1993) filma ir gan atsauce uz režisora mātes dzimto pilsētu, gan uz režisora jaunības atmiņām par pilsētu, kurā iekodēta itāļu dvēsele. 

Jauns puisis no provinces (Federiko Fellīni alter ego), ierodoties Romā, iekļūst milzīgā satiksmes sastrēgumā. Laiks uz mirkli apstājas, lai iepazītu filmas varoņu tipāžus. Fellīni ļauj viņus ieraudzīt gan draudzīgi komiski, gan seksuāli pievilcīgi, kā arī ar nostalģisku retrospekcijas sajūtu. Filmā, kas līdzinās ceļojumu aprakstam un autora memuāriem, jauneklis mēģina saprast, kāpēc Romu sauc ar mūžīgo pilsētu. Tā ir Roma, kura ietver atskaņas no Musolīni laikmeta. Tā ir Fellīni jaunības pilsētas sajūta. Lielās itāļu ģimenes ir vērtība, taču dzīvokļos tomēr ir pārāk daudz kaimiņu un pārāk daudz viedokļu par to, kā uzturēt kārtību un ko ēst pusdienās. Cilvēcisko kaislību karnevāls un dzīves svinības, kuras nekad nebeidzas. 

“Roma” ir viena no režisora Federiko Fellīni daiļrades virsotnēm. Filma atklāj ne tikai pilsētas urbāno pulsu, bet iekļauj vēstījumā dokumentālas epizodes, kurās redzams pats režisors Fellīni filmēšanas laukumā. Īpaša epizode ir veltīta aktrisei Annai Manjāni, kas bija itāļu kino zelta laikmeta spilgta personība. Filma bija nominēta Oskaram. 

“Laulības itāļu gaumē” (1964). Klasiķa Vitorio de Sikas (1902-1974) dramēdijas galvenais valdzinājums ir divu leģendāru itāļu aktieru Marčello Mastrojāni un Sofijas Lorēnas saspēle. 

Veikalnieks Domeniko Soriano divdesmit divus gadus ir uzturējis attiecības ar vietējās prieka mājas daiļavu Filumenu. Toreiz, kad viņa apstākļu spiesta satika izskatīgo Domeniko, Filumena bija tikai 17 gadus veca, un viņai bija daudz klientu. Filumenai nācās izmantot dažādas sievietes viltības, lai izredzētais vīrietis nevarētu no laulībām izvairīties. Gadu gaitā viņai piedzima trīs dēli un Filumena aprecējās ar Domeniko, lai izveidotu lielu itāļu ģimeni. Viņa zināja, ka tikai viena viņas bērna tēvs ir Domeniko — viņas liktenīgais vīrietis. Laulāto attiecības kopdzīves laikā izvēršas kaislīgas, kurās netrūkst ne simpātiju un kaislību, ne nolieguma, bet galvenais mērķis sievietes dzīvē ir parūpēties par savu trīs bērnu nākotni… 

Filma ir gan romantiska, gan satīriska vienlaikus. Sofijas Lorēnas parādīšanās uz ekrāna ir efektīga gan kopplānā, kas izceļ šīs filma īpašo pazīmi — sievietes gaitu un stāju, gan tuvplānos, jo viņas seja var paust skumjas, rūpes, laimi un prieku, un tas viss var mainīties dažu sekunžu laikā. Sievišķā lepnība un seksapīls virmo, neskatoties uz to, ka septiņdesmito gadu Itālijā sievietes loma ģimenē bija dzemdēt bērnus un iepriecināt savu vīrieti. Marčello Matrojāni izbauda Sofijas Lorēnas daili, notur komisko noti un pats lieliski izskatās, kas šoreiz ir svarīgākais. 

Filma bija izvirzīta divām Oskara nominācijām gan kā gada labākā ārzemju filma, gan Sofija Lorēna labākās aktrises kategorijā. 

“Partenope”(2024). Mūsdienu pazīstamākā itāļu režisora Paolo Sorrentīno filma bija iekļauta Kannu kinofestivāla galvenajā programmā, bet šī gada janvārī “Splendid Palace” ar šo filmu tika atklāts jauns festivāls “Lauva. Lācis. Zars”.  

Mazu meitenīti viņas krusttēvs, Neapoles mērs, nosauc sirēnas vārdā, kas pilsētu pārvērtusi par krāšņu citadeli. Dievišķajai Partenopei ir lemts iemiesot neatvairāmo, trakulīgo, vitāli kaislīgo jaunības šarmu. Viņa ir kā mirāža, atmiņas par reiz piedzīvotajiem priekiem un traģēdijām. Partenope ir dzīvs neatsaucamas pagātnes atspulgs pilsētā, kuras graciozais siluets un neaprakstāmais skaistums visspilgtāk atklājas no greznās villas Kapri salā. 

Filma piesaista ar izsmalcināto kameras darbu, dzidro gaismu un filmas vizuālo risinājumu, režisoram sadarbojoties ar Senlorāna modes namu. Režisors Paollo Sorrentīno turpina savus kino pētījumus par jaunību un skaistumu. Filmas režisors spēj šajā stāstā savienot mītu ar realitāti. Partenopi filmā atveido divas aktrises – modele Čelesta Dalla Porta un itāļu pazīstamā kinoaktrise Stefānija Sandrelli. Tāpat filmā zīmīgu lomu spēlē oskarotais britu aktieris Gerijs Oldmens, kurš atveido amerikāņu rakstnieka Džona Čīvera lomu. 

“Vēl būs rītdiena” (2023). Galvenās lomas atveidotāja Paola Cortellesa, kura vairākkārt ir saņēmusi labākās aktrises balvu “Sudraba lenta” Itālijā, bet ar filmu “Vēl būs rītdiena” viņa spoži debitēja kino režijā.  

Filmas darbība notiek Romā, 1946. gadā. Pilsēta pamazām atkopjas no Otrā pasaules kara postījumiem, tostarp, traumām cilvēku dvēselēs. Delija ir precējusies ar Ivano, kurš viņu sit un pazemo par katru sadzīves sīkumu. Viņa, būdama paklausīga sieva, paveic visus mājas darbus, rūpējas par viņu bērniem un piepelnās zemi atalgotos darbos. Vienīgais prieks Delijas dzīvē ir draudzība ar asprātīgo un optimistisko Marisu un saskarsmes mirkļi ar jaunības dienu mīlestību auto mehāniķi Nino. Jaunās sievietes liktenī visu pārvērš kāda noslēpumaina vēstule. Delija nolemj mainīt savu dzīvi, kļūt brīva un laimīga, bet vai tas viņai izdosies? 

Filma veidota itāļu klasikā kino tradīcijās - neoreālisma stilā to modernizējot un realitātes atspoguļojumu stilizējot. Saglabājot pietuvinājumu pēckara Itālijas dzīves realitātei, režisore vienlaikus pārsteidz ar novatoriskiem horeogrāfiskiem dramatisku situāciju risinājumiem un muzikāliem iestarpinājumiem. Filma pārfrāzē itāļu kino slavenos klasiskos režisorus, saglabājot labāko, proti, kino tēlu vitalitāti, harizmu un spēku. Filma saņēmusi vairākas godalgas un ierindojusies starp visu laiku populārākajām Itālijā izrādītajām filmām.