RIGA IFF - Mūsdienu apokalipse

Ventilatora propellers nepiekāpīgi šķeļ gaisu un “The Doors” dziesmu, kas žūžina gaisā iekrampējušos nemieru. Tā piesaka beigas, lai gan amerikāņu kapteiņa Viljarda atgriešanās izkvēpušo džungļu sirdī vēl tikai sāksies. Viņam ir jāatrod bez vēsts pazudušais pulkvedis Kurcs, kurš šķietami zaudējis prātu un gatavo apvērsumu. Atkal nonākot kara nolemtajos Vjetnamas dienvidos, viņš uzsāk ceļu augšup pa upi, lai nonāvētu Kurcu, kurš jo vairāk šķiet kā izdomāts tēls. Saprāta neesamība, nāsis aizsitošais napalms un cinisms vijas kā upe, novedot līdz galējai robežai pilnīgi visus.

Klasika, kas sastāv no tūkstošiem ikonu – teju vai kara žanra svētbildēm. Vienā no tām Marlona Brando Kurcs lēni, uzmanīgi iznāk no apkvēpušajiem bambusiem, citā Vāgnera militārās valkīras trauc debesīs un sēj Vjetnamā uguns bumbas. Kādā citā Mārtina Šīna varonis nejūt vairs neko – viņa skatiena trulums apliecina, ka te pirms mirkļa bija skola. Tagad sadeguši penāļi. Kopola, pārceļot Džozefa Konrāda romānu “Tumsas sirds” (1899), uz tobrīd, 70. gados, asi kritizēto Vjetnamas karu, pats izdzīvojis elli, lai atainotu elli. Filmu apvij ne mazums leģendu un mītu par agoniskajiem tapšanas apstākļiem. Tomēr ir arī pāris patiesības – eps saņēmis Kannu “Zelta palmas zaru”, 8 “Oskara” nominācijas un ir viens no ASV kinematogrāfa stūrakmeņiem. 

RIGA IFF seansā – restaurētā režisora montāžas kopija.

Kuratora ceļavārdi: Karš, kas izdangā prātu, un kino, kas liecina par savu totalitāti. Kopola nekad nav teicis, ka šī ir pretkara filma – drīzāk ar rūgtumu konstatējis, ka tā ir caurumcauri kara filma, kas, mūsu acīm šodien, ir mitoloģizējusies tiktāl, ka ir veidojusi jaunu evaņģēliju ar Džima Morisona balsi.