Četri balti krekli

Kino klasikas izlase “1967” ar Ditu Rietumu top sadarbībā ar nodibinājumu “Kinoskola”.  Piecas izcilas filmas, kas uzņemtas vienā gadā, dažādās valstīs un valodās.

Kino teorētiķe Dita Rietuma: “Katram ir kāds gads, kas viņam ir īpašs dažādu apstākļu un iemeslu dēļ. Man tāds ir 1967.gads, kad pasaules kino klajā nāca daudzas izcilas filmas, kas liecināja par pārmaiņām pasaules kino ainavā. Šis gads kino vēsturē ir viens no tiem brīžiem, kad šķietami atšķirīgas kino kustības dažādos kontinentos pēkšņi veido vienotu laikmeta portretu. Tas ir gads, kurā kino kļūst drosmīgāks, personiskāks un arī politiskāks, atsakoties no pārliecības, ka filmai jāstāsta tikai labi strukturēts stāsts. Eiropas jaunais kino – Francijas jaunais vilnis un citi Eiropas vitālie kino strāvojumi, tolaik jau bija iekustinājuši, apstrīdējuši klasisko kino valodu, savukārt Holivuda atrodas pārmaiņu priekšvakarā – savas filmas sāk veidot pirmie, tā dēvētās, jaunās Holivudas pārstāvji – režisori, kuriem piemīt drosme pārskatīt klasiskā amerikāņu kino tradīciju. Filmas, ko piedāvāsim izlasē 1967 runā gan par paaudžu konfliktu, seksualitāti, atsvešinātību un brīvības cenu, vienlaikus mainot arī paša skatītāja attiecības ar ekrānu. Tas ir slieksnis starp klasisko kino un modernitāti – brīdis, kad kino sāk ne tikai atspoguļot savu laiku, bet arī aktīvi to pārveidot.  Programmas ietvaros līdzās pasaules kino klasikai tiks izrādīta ne tikai Francijas un ASV klasika, bet arī filma ar unikālu likteni -  Rolanda Kalniņa filma Četri balti krekli – darbs, kas tapis 1967.gadā, bet savu starptautisko festivālu Kannu festivālā piedzīvoja pusgadsimtu vēlāk.” 

Četri balti krekli (Elpojiet dziļi…, 1967) režisors: Rolands Kalniņš

Telefonu montieris Cēzars Kalniņš brīvajā laikā raksta dziesmas un muzicē kopā ar draugiem pašu izveidotā ansamblī. Taču ceļš līdz iespējai uzstāties publikas priekšā izrādās sarežģīts – nepieciešams iziet cauri padomju birokrātijas un cenzūras sistēmai. Kad kultūras komisijas pārstāve Anita Sondore pavirši izvērtē Cēzara dziesmas un tās kritizē, sākas notikumu virkne, kuru vairs nav iespējams apturēt. Filma spilgti ataino radošas personības vēlmi saglabāt savu brīvību un individualitāti laikā, kad mākslu stingri kontrolēja padomju vara.

Galvenajās lomās: Uldis Pūcītis, Dina Kuple, Arnolds Liniņš, Līga Liepiņa.

Filma tika uzņemta 1967. gadā, taču padomju cenzūra aizliedza tās publisku izrādīšanu kinoteātros, un pie skatītājiem tā pilnā apjomā nonāca tikai pēc 20 gadiem.

Filmas scenārijs veidots pēc dramaturga Gunāra Priedes lugas Trīspadsmitā motīviem. Režisors tajā papildus iekļāvis sēdes epizodi, kas sarkastiski atklāja ierēdņu vienaldzību un formālismu, vērtējot jauniešu radošumu mūzikā.

Imanta Kalniņa komponētā mūzika filmā ir ne tikai pavadījums, bet arī nozīmīga stāsta daļa, kas atklāj varoņu emocijas un idejas.

2018. gadā restaurētā filma tika demonstrēta Kannu Starptautiskā kinofestivāla programmā Cannes Classics, iegūstot plašu starptautisku atzinību un apliecinot filmas estētikas saistību ar jaunā viļņa tendencēm Eiropā. Režisors Rolands Kalniņš un operators Miks Zvirbulis paši piedalījās filmas seansā Kannās vairāk nekā 50 gadus pēc tās uzņemšanas.