Vertigo

Kinoteātra Splendid Palace 103.jubilejas sezonu atzīmēsim ar Alfrēda Hičkoka filmu "Vertigo" (1958). 

Psiholoģiskais trilleris vēsta par bijušo detektīvu Skotiju Fērgusonu, kurš cieš no paniskām bailēm no augstuma un reiboņa. Viņu nolīgst izsekot sena skolas biedra sievu Madlēnu, kurā detektīvs neprātīgi iemīlas, taču nespēj glābt no traģiskas nāves. Vēlāk Skotijs satiek satriecoši līdzīgu sievieti vārdā Džūdija un kļūst apsēsts ar mēģinājumiem pārvērst viņu par savu mirušo mīļoto. Rezultātā viņš tiek ievilkts sarežģītā un bīstamā krāpšanas un manipulāciju tīklā. 

Filma joprojām piesaista skatītājus ar savu psiholoģisko dziļumu, neparasto sižetu un vizuālo stilu.

Džeimsa Stjuarta(James Stewart) un Kimas Novakas (Kim Novak) aktierspēle tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem filmas panākumu iemesliem. Stjuarts rada ticamu cilvēka psiholoģiskās sabrukšanas portretu, savukārt Novaka pārliecinoši atveido dubultlomu gan noslēpumaino, idealizēto Madlēnu, gan vulgāro Džūdiju. Stjuarta un Novakas saspēlē valda erotiski uzlādētas attiecības, kurās ir gan slēpta kaisle, gan arī izlikšanās. Abu aktieru darbs filmā "Vertigo" tiek uzskatīts par vienu no klasiskā Holivudas kino izcilākajiem aktierdarbiem.

Filma ir slavena ar tā saukto "Vertigo efektu" jeb dolly zoom – kameras paņēmienu, kas rada reiboņa sajūtu. 

Filmas mūziku komponēja  Bernards Hemans(Bernard Herrmann), kurš tiek uzsaktīts par vienu no visu laiku labākajiem amerikāņu kino mūzikas autoriem. Tās dramatiskās un atkārtojošās tēmas pastiprina apsēstības un trauksmes sajūtu. 

Titru dizainu veidoja Sols Bass (Saul Bass), kura spirālveida grafika simbolizē galvenā varoņa psiholoģisko stāvokli. 

Amerikāņu režisoru Alfrēdu Hičkoku par autorkino pārstāvi (Alfred Hitchcock, 1899–1980)  sāka uzskatīt 20. gadsimta 50. gados, kad franču kino kritiķi no žurnāla Cahiers du cinéma (Fransuā Trifo, Žans Liks Godārs, Ēriks Romērs un Klods Šabrols, kas vēlāk paši kļuva par izciliem režisoriem), izstrādāja tā saukto autoru politiku (politique des auteurs) un apgalvoja, ka režisors ir filmas galvenais autors, jo viņa personiskais stils un pasaules redzējums rada māksliniecisku vērtību. Alfrēdu Hičkoku bieži dēvē par "spriedzes meistaru" (Master of Suspense).