“Es esmu dzimis starp diviem uguņiem, kurā vieni saka - mēs esam stipri, mēs esam vareni, mēs esam lepni, bet otrs saka - kaut tu lepns paliktu! Tāpēc es esmu tāds, kāds es esmu.”

Šogad klajā nāk režisores Dzintras Gekas-Vaskas jaunākā dokumentālā filma par tautā iemīļoto mūziķi Haraldu Sīmani. Attiecīgi filmas nosaukumam “Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis” režisore šajā filmā atklāj Haralda raibās personības šķautnes. “Kad satiku Haraldu Sīmani, kļuva skaidrs, ka viņš nav tikai dziesminieks,” to par satikšanos ar Haraldu atminas filmas autore, “Viņš iemieso pasaules izjūtu cilvēka veidolā. Kluss, pieticīgs, vienlaikus ar dziļu iekšēju spēku. Viņa klātbūtne dabiski pievērsa uzmanību ar savu patiesumu un mūziku, kas šķita nākam no dabas, no zemes, no koka, no kāda ezera dziļuma.”

Haralds Sīmanis bija viena no savas paaudzes balsīm. Balss, kura mūzikas pavadījumā dāvāja pasaulei savu pieticīgo un garīgo dvēseli. Balss, kura spalgā spožumā izlauzās cauri sabiedrības abstrakti nospraustajām robežām un normām. Balss, kura atbalsojas un neapklust arī pēc mākslinieka pāragrās nāves.

Viscaur filmai, gluži kā dzīvē, Haralds ir bruņojies ar ģitāru, ko pats reiz saucis par “skanošo kociņu”. Tā viņu pavadīja kā armijas dienestā, tā koncertos un darbos. Haralds, sekojot tēva pēdās, kļuva arī par skārdinieku un jumiķi. Daudz laika viņš pavadīja remontējot un restaurējot baznīcu jumtus un torņus, kur laika gaitā apguva ērģeļu spēli. “Es sevi uzskatu par vienkāršu mūzikas mīļotāju, un, ja es kaut ko nevaru pateikt vārdiem, es uzrakstu dziesmu un atdodu to ļaužiem.”

Filmas režisore, scenārija autore un producente Dzintra Geka-Vaska, kura kopā ar operatoru Viktoru Grībermani sekoja līdzi Haraldam Sīmanim viņa mūža izskaņā, min: “Stāstījuma centrā ir viņa pēdējie dzīves gadi – ikdiena sociālajā dzīvoklī Āronā, rūpes par draugu, sarunas, dārzs ar vīnogām un pēdējie koncerti. Filmā atklājas Haralda ciešās saiknes ar draugiem, viņa empātija, smeldzīgā vientulība un arī spēks, ko viņš spēja smelties klusumā. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kuri pārvērš klusumu mūzikā, skumjas – gaismā.”

Šo personības daudzveidību lieliski atspoguļo arī 1980.–1990. gadu unikālie video materiāli no viņa laikabiedru Ingvara Leita un Imanta Pulksteņa arhīviem. Tie ir tik dzīvi un pilni ar neviltotām emocijām, ka ļauj aizmirsties tā laika Latvijā un laikmetā arī tiem, kas to nemaz nav piedzīvojuši. Haralda siltais smaids nenovīst ne ģimenes un draugu pulkā, ne uz skatuves, publikas priekšā, pat ne augstākajā baznīcas tornī, no kura viņš māj mums un visai pasaulei.

Filma skatītājus sasniegs jau 26. augustā, filmas pirmizrādē Rīgā, kinoteātra "Splendid Palace" Straumes zālē. Šī būs pirmā pirmizrāde atjaunotajā zālē. Apmeklētājiem būs iespēja ar filmu iepazīties kopā ar Haralda Sīmaņa laika dziesminiekiem. Vēlāk filmu būs iespējams redzēt arī visā Latvijā.

Biļetes meklē šeit.