Projekts "Gadsimta refleksijas uz Lielā ekrāna” no janvāra līdz maijam aicināja skatītājus uz četriem dokumentālo filmu vakariem, no kuriem katrs piedāvāja atšķirīgu skatījumu uz realitāti un kā to reflektē kino. Gadsimtam ir dažādi atskaites punkti, dažādas dimensijas. Tam visam iespējams atrast kino mākslas ekvivalentus. Četras versijas par gadsimta jēdzienu un filmām, kas to atklāj un pārsteidz. Gadsimtu vecas filmas, kuras iespējams atklāt no jauna? Ko nozīmē gadsimts valsts vēsturē? Kinorežisors un viņa gadsimts? Ko nozīmē simts gadi viena cilvēka mūžā?

Kinoteātra simtgadei veltītu projektu “Gadsimta refleksijas uz Lielā ekrāna” 30. janvārī atklāja režisora Alēna Renē filma “Hirosima, mana mīla” (Hiroshima, Mon Amour, 1959). 

Godinājām režisoru Alenu Renē simtgadē, diskutējot par dokumentalitāti, kino terapeitisko ietekmi uz vēstures atmiņu dziedināšanu kopā ar kinozinātnieku un režisoru Dāvi Sīmani.

Franču režisors Alēns Renē (1922–2014) ir simtgadnieks, kurš ietekmējis kino pasauli, estētiku un attieksmi pret dokumentālu materiālu spēlfilmā. Šī ir iespēja godināt režisoru simtgadē un piedāvāt publikai dokumentālo filmu ciklā unikālu mākslas darbu, kurā savijas arhīva materiāli un inscenētas epizodes. Otrā pasaules kara beigās uz divām Japānas pilsētām Nagasaki un Hirosimu tika nomestas atombumbas, kas bija pierādījums cilvēces pašiznīcināšanās ārprātam. Alēns Renē šos dokumentālos kadrus izmanto mīlas stāstā kā argumentu tam, ka vēstures un šausmu pieredze rada nepārvaramu nevienlīdzību starp diviem cilvēkiem, kuri būtu pelnījuši saplūst mīlestībā. Kinolenti “Hirosima, mana mīla” uzskata par vienu no svarīgākajām filmām kino vēsturē.

Otrais kino notikums projektā bija filma “Mans vārds ir Alfrēds Hičkoks”, ko papildināja saruna ar kinozinātnieci un kinokritiķi, Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu.

2022. gadā apritēja simts gadi kopš Alfrēda Hičkoka pirmās pilnmetrāžas filmas. Gadsimtu vēlāk Hičkoks joprojām tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem filmu veidotājiem kino vēsturē, kurš spēja trillera žanram piešķirt autorkino pazīmes. 

Simtgades programmu turpināja leģendārā dokumentālista Alberta Meisla filma "Airisa". Iedvesmojošo filmu papildināja tikšanās ar aktrisi Regīnu Razumu un modes mākslinieci Asnāti Smelteri.

Filma stāsta par modes mākslinieci Airisu Apfelu - gudru, allaž krāšņi tērpto 101 gadu veco sievieti, kas jau vairākus gadu desmitus ietekmējusi Ņujorkas modes pasauli. Airisa Apfela ir vecākā modes ikona pasaulē, kā uzsver viņa pati, vien tādēļ, ka gadi kļūst vairāk, nenozīmē, ka tev ir jāapstājas. Viņa turpina darbu pie dažādiem projektiem, neskatoties uz savu cienījamo vecumu.

Projektu "Gadsimta refleksijas uz Lielā ekrāna” 9. maijā noslēdza īpaša filma un tikpat īpaša lektore - Splendid Palace tika izrādīta latviešu kino vecmeistara Ulda Brauna dokumentālā filma "Ardievu, divdesmitais gadsimt!" (2005), ko papildināja eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lekcija "Mans kino gadsimts. Notikumi un cilvēki."

"Ardievu, divdesmitais gadsimt!" ir vēsturiska notikumu, saimnieciskās dzīves un cilvēku likteņu hronika no 1905. gada revolūcijas līdz Latvijas neatkarības lielajai demonstrācijai Baltijas ceļā un Trešajā atmodā. Filma veidota kā latviešu tautas pašcieņas un pašapziņas apliecinājums cīņā par savas valsts neatkarību.

Simtgades projekts "Gadsimta refleksijas uz Lielā ekrāna” tapa ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Filmu "Ardievu, divdesmitais gadsimt!" nodrošināja Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.