Titāns/Titane

Režisore Žūlija Dikorno

Kannu kinofestivālā šogad uzvarēja režisore, kura spēja būt maiga un agresīva, sievišķīgi gudra, mātišķa un neatkarīga savā skatījumā uz to, kas ir bērnības trauma. Meitene ar titāna plāksni galvā nepanes cilvēku vardarbību un rīkojas spontāni.           “Titāns” ir režisores otrā starptautisku atzinību guvusī filma pēc debijas “Miesa/Raw, 2016” un viņas kino trumpis netipiski traktēti šausmu kino elementi. Titāns ir šausmene, visiem, kam šis žanrs patīk. Dažkārt gribēsies aiztaisīt acis uz notiekošo. Bet, kas  - svarīgāk, jūs negribēsiet to redzēt ne tikai kinematogrāfiskas asiņainības dēļ, bet arī morāla satricinājuma dēļ, ko jums sejā no ekrāna iemetīs režisore. Žūlija Dikorno manipulē ar filmas tēmām, tās negaidīti sakāpinot, liekot just pretīgumu vai līdzjūtību. Filma ar savu māksliniecisko piedāvājumu pārkāpj žanra rāmjus. Tā rosina atbildības sajūtu pret citādāk domājošiem un šis nu ir ļoti plaši un laikmetīgi interpretējams jautājums. Novērtējums – Kannu Zelta palmas zars.

Drive My Car

Režisors Rjusuke Jamaguti

Filmas  spēks balstās uz trīs atšķirīgiem, bet meistarīgi savienotiem iedvesmas punktiem: Haruki Murakami  erotiskais stāsts ar anglisku nosaukumu “Drive My Car”, savukārt, atsaucas uz “The Beatles” dziesmas tekstā ieslēptajām nozīmēm un vēl šajā it kā ikdienišķajā ģimenes attiecību drāmā iejaucas Čehova lugu tēli, jo galvenais varonis ir aktieris un režisors. Galu galā tas ir ļoti jauks kino ceļojums  mūsdienu japāņu radošo profesiju ļaužu dzīves veida izpratnē. Tas ir par mazliet egoistisku mīlestību  gan pret sievieti, gan pret automašīnu. Tas ir gandrīz road movie quest stilā, jo varonis meklē izeju  un satikšanos pats sevī. Tajā ir viss labākais, ko jūs varat gribēt sagaidīt no Murakami stāsta adaptācijas japāņu režisora izpildījumā, ar mazu feministisku piesitienu, jo pie stūres ir šoferīte.

Kannu kinofestivāla balva par labāko scenāriju.

Petrovi ar gripu un ap to/Ptrov’s Fly

Režisors Kirils Serebreņņikovs

Šī filma nav katram un visiem. Tā ir sava veida metitācija par to, cik slikti bija dzīvot Krievijā Padomju Jaungada svinēšanas laikā, kad gadījās saķert gripu un temperatūru. Fantasmagorija par  dzīvi, kurā viņa ir bibliotekāre un viņš automehāniķis. Īsta ģimene ar bērnu – skolnieku. Vai tas, ka viņi saslimst ar gripu, ir viņu vaina jeb privilēģija? Zināmā mērā tas ir bērnības atmiņu stāsts, kuros viens no nelaimības simboliem ir cilvēku pārpildīts trolejbuss un noplucis, varbūt par iereibis salavecis. Un, protams, filma nav tikai par to. Krievija ir daudz devusi un daudz darījusi pāri izcilajam režisoram Kirilam Serebreņņikovam un tā ir viņa atbilde kino tēlos.

Iespējams šī Kirila Serebreņņikova labākā filma. Meklējiet drūmajā stāstā jautrību un grotesku. Ja tā paskatās, tad mēs varam dzīvot citādi, kaut gan no bērnības neaizbēgsi.

Nominācija Kannu Zelta palmas zaram.