Interneta mākslas galerija (lieki nereklamējot, atstāsim to anonīmu) piedāvā pirkt dažādu laiku filmu plakātus. Šajā faktā nebūtu nekā neparasta, ja vien šie plakāti nebūtu gleznoti ar eļļas krāsām – pārgleznoti pasaulē pazīstamākie un publikā mīlētu filmu klasiskie plakāti. Tātad par komerciālas mākslas faktu ir padarīts plakāts, kam sākotnējā funkcija bija vienkārši filmas popularizēšana. Kino vēsturē ir sastopami gadījumi, kad plakāti izpelnījušies pat lielāku ievērību, nekā filmas, kuru dēļ tie radīti, taču šeit runāsim par veiksmīgu sinerģiju, kad slavenai filmai ir radīts izcils plakāts.

Tikko kā radās kino, radās arī nepieciešamība par to paziņot publikai. Pirmie filmu plakāti bija tikai kaligrāfiski uzraksti uz papīra lapām, kuras izkāra pie vietām, kur gatavojās kino atrakcijai. Pētot Londonā izdoto un plašai publikai paredzēto grāmatu Kino gads aiz gada / Cinema Year by Year (Dorley Kindersley Limited, 2004), līdzās kinovēstures faktoloģijai atrodam vienu no iespaidīgākajiem klasisko filmu plakātu klāstiem, kas ļauj izsekot ne tikai filmu hronoloģijai, bet arī tam, kā attīstījusies plakātu māksla simt gadu laikā.

Kino sākotnē galvenā akcentētā informācija uz plakātiem bija saistīta ar personību, kas organizēja arī filmu izrādīšanas pasākumus. Tiek izcelti uzvārdi LUMIERE vai EDISON, divi vadošie kinoizrādīšanas izgudrotāji pasaulē, un tikai pēc tam aprakstīts kinoseansa saturs – piemēram, Kaislību spēle / The Passion Play. Plakāts, ja nebija gluži balts, tad viegli tonēts un ar lielu Edisona fotoattēlu centrā. Lakoniski un skaidri. Taču, pieaugot kino izrādīšanas vietu skaitam, pieauga arī reklāmas nepieciešamība un līdz ar to arī plakāta izteiksmes nozīmība. Tas, ar ko jaunās mākslas radītāji vēlējās ievilināt publiku tieši savā zālē, bija pārsteidzošas emocijas vai notikumi. Uz plakāta tika atspoguļota kāda sakāpināta filmas sižeta epizode, bet, galvenais, tika lietotas spilgtas krāsas. Atceroties, ka kino tolaik bija melnbalts, tas jau bija lielisks reklāmas “instruments”.

Izejot caur 30. gadu Art Deco ģeometriskajām līnijām un krāsu kino pirmajām filmām, jaunas tendences rada izpausmi arī plakātu mākslā. Piemēram, četrdesmitajos gados parādījās eleganti, gandrīz melnbalti plakāti melnbaltām filmām. Viens no tā laika lieliskajiem paraugiem ir amerikāņu ilustratora Normena Rokvela / Norman Rockwell plakāts režisora Orsona Velsa / Orson Welles filmai Lieliskie Ambersoni / The Magnificent Ambersons (1942). Lielās depresijas laiks bija samazinājis arī filmu reklāmas budžetus. Šim plakātam vēsturiski ir sastopamas variācijas ar ietonējumu, bet saglabājas skaidrs grafisks izkārtojums, askētiskums, izcelts režisora vārds un uzvārds, kā arī aktieru seju plejāde. Aktieri, nevis tehnikas brīnumi, jau bija kļuvuši par publikas pievilkšanas magnētu. Filmas plakāti bieži grafikas mākslā reflektēja ne tikai filmas, kurām tie radīti, bet arī valdošās noskaņas pasaulē. Patriotiskie sižeti filmās - ķermeniski nevainojami veidoti oficieru un karavīru tēli (kopā ar viņu sapņu meitenēm) - tika zīmēti vai drukāti arī uz filmu plakātiem.

Mainoties kino stilistikai, ASV savas pozīcijas ieņēma film noir, un uz plakātiem parādījās arī glamūras skaistules. Ikonisks ir plakāts režisora Čarlza Vidora /Charles Vidor  filmai Gilda (1946). Grezna dāma vakarkleitā ar cigareti rokā – Rita Heivorde / Rita Hayworth. Plakāta variācijās Gilda cigareti tur gan labajā, gan kreisajā rokā, mainās arī otrā rokā turētās jaciņas garums. Bet kleitas krāsu, kas plakātos variē no dzeltenas līdz zilzaļai un bēšai, vispār nevajadzētu apspriest, jo filma bija … melnbalta.

Dejojošie un dziedošie piecdesmitie gadi nāca ar piedzīvojumiem, fantāzijām uz ekrāna un Merilinu Monro / Marilyn Monroe ar zaķa ļipiņu pie melnā body. Fantāzijas kino tēli, tādi kā Drakula un Muša, arī kļuva par plakātu varoņiem. Taču acīs un prātā paliekošs, tāpat kā pats kino stāsts, ir plakāts Alfrēda Hičkoka / Alfred Hitchcock filmai Vertigo (1958), kuru veidojis dizainers Sauls Bass / Saul Bass, – sarkans plakāts ar psihedēlisku baltu kāpņu virpuli un krītoša cilvēka melno siluetu centrā.

Sarkanu laukumu kā fotosesijas elementu izmanto arī Mikelandželo Antonioni / Michelangelo Antonioni izcilās filmas Fotopalielinājums / Blow Up (1966) plakāts. 2017. gadā, restaurējot klasisko filmu, tika meklēts jauns akcents arī filmas plakātam. Risinājums ir vienkāršs, bet efektīgs – izveidot plakātam vēl divas citas fona krāsas, dzeltenu un zaļu, tādējādi gan saglabājot tradīciju, gan parādot veco plakātu jaunā paradigmā.

Arvien noteiktāk filmu plakātu estētikā sāka ienākt reālistiska fotogrāfija, kuru dizaina mākslinieki papildina ar piegleznojumiem un grafiskiem zīmējumiem. Izmantojot filmu kadrus ar aktieru sejām vai siluetiem, tie tiek radoši interpretēti. Un, kaut arī filmu plakātu autori lielā mērā palika anonīmi, viņu vārdiem parādoties tikai producēšanas kompāniju vai reklāmas aģentūru algu sarakstos, pasaulē radīto filmu daudzums un masveida ražošana arvien noteiktāk pieprasīja oriģinalitāti un mākslinieka rokrakstu – līdz tādai pakāpei, ka būtu pareizi šādus kino plakātus parakstīt tāpat kā gleznas. Piemēram, Džons Elvins / John Alvin (1948–2008) bija personība, kas spēja ne tikai grafiski uztvert filmas vēstījumu un izpaust vienā zīmētā kadrā, viņš prata lietot arī kultūras atsauces – piemēram, runājot par Stīvena Spilberga / Steven Spielberg filmu Citplanētietis /  I.T (1982), viņš atsaucas uz Mikelandželo meistardarbu, kur divas būtnes saskaras tikai ar vienu pirksta galu. Mākslinieks Džons Elvins veidojis arī neaizmirstamu plakātu animācijas filmai Skaistule un briesmonis / Beauty and the Beast (1991). Sārti brūnas sfēras vidū, gaismas apspīdēti, dejo galvenie varoņi, kas attēloti tikai noslēpumainos siluetos. Šī perioda plakātu dizainā par gandrīz obligātu elementu kļūst filmas reklāmas sauklis (slogan), kas pauž filmas galveno domu vienā teikumā.

Kinoteātris Splendid Palace (padomju ērā pazīstams kā kinoteātris Rīga) vairākus gadu desmitus saglabāja gleznotā kinoplakāta tradīciju, ko pēctecīgi kopa divi mākslinieki, tēvs un dēls – Kārlis Koknēvičs (1930 - 2006) un Artis Koknēvičs (1961). Viņi gleznoja lielformāta darbus, guašas krāsas papildinot ar citām vizuālām tehnikām. Skicēšanas stadijā tika izmantotas filmu publicitātes fotogrāfiju projekcijas, kas ļāva pārnest uz audekla un palielināt vēlamo attēlu vajadzīgajā formātā (oriģinālo darbu izmērs bija 2,5 x 1,9 metri). Tad attēls tika pārzīmēts, radoši papildināts un uzgleznots, cenšoties saglabāt arī filmas aktieru portretisko līdzību. Visi mākslinieku radītie plakāti bija roku darbs un, mainoties kinoteātru repertuāram, viņi paši savus darbus nomazgāja no audekla un pārgleznoja citai filmai, tāpēc oriģinālie darbi gandrīz nav saglabājušies. 2011. gadā, kad kinoteātris atguva savu vēsturisko nosaukumu Splendid Palace, gleznotais plakāts tika radīts pēdējo reizi. Tas bija veltīts režisora Mišela Hazanaviča / Michel Hazanavicius filmai Mākslinieks / Artist (2011), un tā autors bija Artis Koknēvičs. Vairākus mēnešus rotājis kinoteātra sienu, lielformāta plakāts pēc filmas noņemšanas no repertuāra nonāca Rīgas Kino muzejā kā Splendid Palace dāvinājums.