Laiks izklaidēm

Kino klasikas izlase “1967” ar Ditu Rietumu top sadarbībā ar nodibinājumu “Kinoskola”.  Piecas izcilas filmas, kas uzņemtas vienā gadā, dažādās valstīs un valodās.

Kino teorētiķe Dita Rietuma: “Katram ir kāds gads, kas viņam ir īpašs dažādu apstākļu un iemeslu dēļ. Man tāds ir 1967.gads, kad pasaules kino klajā nāca daudzas izcilas filmas, kas liecināja par pārmaiņām pasaules kino ainavā. Šis gads kino vēsturē ir viens no tiem brīžiem, kad šķietami atšķirīgas kino kustības dažādos kontinentos pēkšņi veido vienotu laikmeta portretu. Tas ir gads, kurā kino kļūst drosmīgāks, personiskāks un arī politiskāks, atsakoties no pārliecības, ka filmai jāstāsta tikai labi strukturēts stāsts. Eiropas jaunais kino – Francijas jaunais vilnis un citi Eiropas vitālie kino strāvojumi, tolaik jau bija iekustinājuši, apstrīdējuši klasisko kino valodu, savukārt Holivuda atrodas pārmaiņu priekšvakarā – savas filmas sāk veidot pirmie, tā dēvētās, jaunās Holivudas pārstāvji – režisori, kuriem piemīt drosme pārskatīt klasiskā amerikāņu kino tradīciju. Filmas, ko piedāvāsim izlasē 1967 runā gan par paaudžu konfliktu, seksualitāti, atsvešinātību un brīvības cenu, vienlaikus mainot arī paša skatītāja attiecības ar ekrānu. Tas ir slieksnis starp klasisko kino un modernitāti – brīdis, kad kino sāk ne tikai atspoguļot savu laiku, bet arī aktīvi to pārveidot.  Programmas ietvaros līdzās pasaules kino klasikai tiks izrādīta ne tikai Francijas un ASV klasika, bet arī filma ar unikālu likteni -  Rolanda Kalniņa filma Četri balti krekli – darbs, kas tapis 1967.gadā, bet savu starptautisko festivālu Kannu festivālā piedzīvoja pusgadsimtu vēlāk.” 

Laiks izklaidēm (Playtime, 1967) režisors: Žaks Tatī 

Filmas centrā ir Tatī radītais varonis – neveiklais un labsirdīgais Ilo kungs (Monsieur Hulot), kurš klejo pa futūristisku Parīzi, cenšoties orientēties stikla un tērauda ieskautā pilsētvidē. Paralēli viņa gaitām filma seko amerikāņu tūristu grupai un jaunajai Barbarai, kura ieradusies iepazīt Parīzi, taču sastop metropoli, kur vēsturiskie pilsētas simboli redzami vien ēku atspulgos. Viss ir glancēts, caurspīdīgs, ultramoderns, mehanizēts un ļoti smieklīgs.

Filmas spēks slēpjas vizuālajā humorā, pantomīmā, precīzi izstrādātajās skaņu ainavās un neskaitāmās komiskās detaļās, kas atklājas vērīgam skatītājam. Tatī ar ironiju rāda modernās sabiedrības apsēstību ar tehnoloģijām un moderno arhitektūru, vienlaikus uzdodot jautājumu par cilvēka individualitātes vietu šādā pasaulē.

"Paskatieties sev apkārt, un jūs redzēsiet, ka gandrīz katrā brīdī notiek kaut kas amizants," teicis Žaks Tatī.

Lai radītu filmas unikālo vidi, Žaks Tatī Parīzes pievārtē uzbūvēja milzīgu dekorāciju kompleksu – tā dēvēto "Tatīvillu" (Tativille). Tās platība aizņēma 15 000 m², un tajā atradās vesela moderna pilsēta – funkcionējošas ielas, stikla debesskrāpji, biroji un lidosta. Filmēšana ilga gandrīz trīs gadus, un ar aptuveni 17 miljonu franku budžetu tā tajā laikā kļuva par sava laika dārgāko franču filmu. Pēc pirmizrādes filma neguva gaidītos komerciālos panākumus, un Tatī studija bankrotēja. Tomēr vēlāk PlayTime ieguva kulta filmas statusu un mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem pasaules kino modernisma darbiem.