BALTIJAS PĒRLE - DZELTENĀ KAKLASAITE

Kāpēc daži diriģenti kļūst par publikas mīluļiem un sabiedriskās dzīves hroniku varoņiem, viņus medī prese, dievina sievietes un neieredz vīrieši, bet citi paliek leģendas, kas zināmas vien lietpratējiem?

Galu galā — kurš gan nav dzirdējis Bernsteina vai Karajana vārdu! Vecajam Hērakleitam tomēr bija taisnība: “Raksturs nosaka likteni.”

Ja runājam par izciliem pasaules līmeņa diriģentiem, viņus var iedalīt divās kategorijās: Serdžiu Čelibidake un visi pārējie.

Viņa raksturs ne tikai traucēja karjerai — tas bija daļa no viņa talanta. Absolūta pārliecība par savu taisnību, bezkompromisa daba, prasīgums, augstprātība, neiecietība pret viduvējību un gandrīz tirāniska vēlme pakļaut citus savam redzējumam par mūziku.

Bet kā tas viss sākās? No kurienes radās šī apsēstība ar skaņu? Un kāpēc dzeltenā kaklasaite lika viņam atkal un atkal atgriezties tajā dienā, kad nācās izdarīt izvēli? Izvēli, kas noteica visu viņa turpmāko dzīvi un sadalīja to laikā “pirms” un “pēc”.

Pajautājiet jebkuram mūziķim — kā tas ir, strādāt ar ģēniju? Ikviens zina, ka māksla prasa upurus, taču neviens nerunā par upuriem, ko mākslinieki sagaida no saviem līdzcilvēkiem. Un tādu nav mazums. Turklāt dzīve līdzās ģēnijam ir visai specifiska bauda. Vai iespējams veltīt dzīvi mākslai un nesamaksāt par to pārāk augstu cenu?

Šī nevaldāmā, stihiskā degsme reizēm rada visai nopietnas problēmas. Pat nejautājiet, uz ko ir gatavs diriģents, tiecoties pēc pilnības. Viņa orķestra mūziķi vislabprātāk uz šo jautājumu neatbild.

Kas notika mēģinājumos, kā Čelibidake panāca sava orķestra unikālo skanējumu, kas slēpās aiz viņa mīklainās privātās dzīves un kāpēc koncertos satriektie klausītāji krita īstā reliģiskā ekstāzē...

Džons Malkovičs, Bens Šnecers, Šons Bīns un Miranda Ričardsone paver noslēpuma priekškaru pār 20. gadsimta noslēpumaināko un pretrunīgāk vērtēto diriģentu Serdžiu Čelibidaki un viņa “dzīvi mākslā” uz izcilas mūzikas un nevaldāmu kaislību fona.