BALTIJAS PĒRLE - NĀVE VENĒCIJĀ

Kannu kinofestivāla “Zelta palmas zars”, “Oskara” balva, britu kinoakadēmijas (BAFTA) četras balvas, “Dāvida di Donatello” balva.

“Tas, kurš ar acīm ir uzlūkojis skaistumu, jau ir nodots nāvei.” Ādams fon Platēns.

Vai par šiem vārdiem bija domājis profesors Gustavs fon Ašenbahs, kad bija apņēmīgi izvēlējies Venēciju par vietu, kur dziedināt savas dvēseles mokas?

Vai pasaulē eksistē vēl kāda pilsēta, kur var bezmērķīgi klīst gar kanāliem, ielūkojoties mūžībā, kas atspoguļojas lagūnas zaļajos ūdeņos? Kur vēl var apmaldīties šauro ieliņu labirintos, izbaudot ūdens un laika zoba skartās arhitektūras žilbinošo skaistumu? Kur vēl pasaulē ir iespējams ieelpot jūras zāļu un puves smaržu, vienlaicīgi sajūsminoties par šo akmens milzi, kas smagnēji izvietojies jūrā?

Kurp gan vēl var vēlēties doties nogurušais, apjukušais mūziķis, ilgojoties pēc mierpilnas iedvesmas un klusuma, lai iepazītu skaņas dievišķo harmoniju? Mielojot acis ar pilsētas izsmalcināto greznību, pavirši uzmetot skatienu apkārtējiem ļaudīm, viņš pēkšņi pārsteigumā sastingst, pārņemts no neticamas vīzijas.

Tā ir mīlestība – nevēlama, neiespējama un tomēr radusies mākslinieka mīlestība pret Skaistuma galīgo izpausmi, cilvēka mīlestība – pret neiedomājamu, iztēlotu laimi. Mokošs kauna, neveiklības, ciešanu, kaisles un ārkārtīgi saldas, taču aizliegtas baudas apvienojums.

Tikmēr seno pilsētu pārņem siroko – svilinošs vējš, kas piesātināts ar Āfrikas smilšu putekļiem un smacējošu Vidusjūras mitrumu.

Neciešama tveice bija ielās; gaiss bija tik blīvs, ka smaržas tajā virmoja, taču nespēja izgaist. Vēja dzīts ūdens bija pārņēmis Svētā Marka laukumu, draudīgi apjozdams Dodžu pili. Un tam pa pēdām uz Venēciju bija atnākusi nežēlīgā Āzijas holēra. Un nāve.

Šajā eksistenciālajā retro drāmā trīs izcilie XX gadsimta mākslinieki – Lukīno Viskonti, Tomass Manns un Gustavs Mālers – palīdz saprast un sajust Venēcijas tēlu, dvēseli un garu.

Filmas fenomens pat pēc vairāk nekā pusgadsimta spēj pārsteigt ar absolūtu iedziļināšanās efektu: izsmalcināti pilnīga, ar reāli sajūtamu Venēcijas sairšanas un sabrukuma smaržu, kas izceļ nīkuļojošu dekadences laikmeta sāpīgo skaistumu belle époque norieta brīdī.

“Nāve Venēcijā” – nav vienkārši šedevrs, bet, savienojumā ar ģeniālu mūziku, grezniem interjeriem un nevainojamu aktieru ansambli, ir patiesi izcils un unikāls mākslas darbs.

Skaistums, kas pārstāj būt mierinājums un kļūst par kārdinājumu, kuram nav iespējams pretoties – postošs un vienlaikus arī pacilājošs.

“Ne jau es izvēlējos 'Nāvi Venēcijā' bet gan tā izvēlējās mani. Es teiktu, ka šīs noveles tēma vēl arvien ir aktuāla un to var pārinterpretēt kā 'mākslas nāves' tēmu nevienlīdzīgā cīņā ar dzīvi vai kā 'politikas pārākuma pār estētiku' tēmu.” (Lukīno Viskonti)