lv en
Vai iespējams būt Venēcijas kinofestivāla žurijā, guļot dīvānā Rīgā?

29.09.20

DĀRTA VIJGRIEZE

Pavasarī kinoteātris Splendid Palace izsludināja konkursu – “uzsaukumu” jauniešiem, kura  uzvarētājam tika piedāvāta iespēja doties uz Venēcijas kinofestivālu. 

Pēc pieteikuma anketas un video iesniegšanas, Splendid Palace un Europa Cinemas nolēma žūrijas locekļa titulu piešķirt man.

27 Times Cinema” ir projekts, ko rīko Europa Cinemas sadarbībā ar Eiropas Parlamentu. Iniciatīvā katru gadu tiek izvēlēts viens žūrijas pārstāvis, pārliecināts kinomīlis vecumā no 18 līdz 25 gadiem no katras Eiropas Savienības dalībvalsts, kurš kopā ar 26 citu žūrijas locekļu komandu dodas un vērtē prestižajai LUX kinobalvai izvirzītās filmas “Venēcijas dienās” (itāļu: “Giornate degli Autori”). Programma “Venēcijas dienas” ir neatkarīga Venēcijas Biennāles sadaļa, kas notiek paralēli oficiālajai filmu skatei ar mērķi vērst uzmanību augstas kvalitātes autoru kino.

Kad konkurss nonāca manā redzeslokā, atrados ar koferiem otrpus Eiropai bez skaidrības vai festivāls notiks? Toreiz līdz ar Kannu kinofestivālu, bija sākusies festivālu pārcelšana uz online vidi. Atceros, ka ļoti bēdējos par pārcelto Kannu festivālu, jo tikko biju ieguvusi iespēju līdzīgā konkursā doties uz vērienīgo pasākumu klātienē. Iespējams tāpēc brīdī, kad saņēmu ziņu no Splendid Palace un Europa Cinemas, ka esmu izvēlēta žūrijai, biju ļoti pārsteigta. Uz Venēciju? Klātienē? No Portugāles vai Latvijas? Laikā, kad pat sūtījumu nogāde otrpus Eiropai prasīja vairāk laika nekā ierasts, ideja par došanos uz Venēciju šķita attāla, tikpat kā nepiepildāma. Sakarā ar Covid-19 izraisīto situāciju Eiropā, vēl nebiju oficiāli absolvējusi savas kino producēšanas studijas Vestminsteras universitātē, atrados okeāna krastā un biju neziņā par to, kur un kad došos tālāk.

Tomēr par spīti COVID-19 izraisītajiem sarežģījumiem, 77. Venēcijas kinofestivāls notika klātienē. Personīgu apstākļu dēļ un stingro pašizolācijas noteikumu ēnā, es turp nedevos, tomēr mani žūrijas kolēģi Venēcijā veiksmīgi nokļuva. Šogad Venēcijas Biennāle pulcēja industrijas pārstāvjus, tiesa, tikai no tām valstīm, no kurām ļauts ieceļot Eiropā. Uz sarkanā paklāja zvaigznes ieradās ar maskām, un pie ieejas kinotēatros tika mērīta temperatūra.

“27 Times Cinema” konkursam Latvijā bija vairākas atlases kārtas – no visiem pieteikumiem, trīs “spēcīgākos” izvēlējās kinoteātris Splendid Palace, bet uzvarētāju – Europa Cinemas. Konkursa pirmajā kārtā bija jāazipilda anketa un jāpierāda sava kino mīlestība, kā arī prasme kritiski vērtēt filmas angļu valodā. Atceros, ka pildot anketu domāju, vai britu kino tiek uzskatāms par Eiropas kino. “Šogad vēl ir”, atteica festivāla organizatori. Tas viss lika pasmaidīt un apdomāt, kādu pārmaiņu priekšā ir Eiropas kinoindustrija. Ar manu un mana nosūtītājkinoteātra profilu iespējams iepazīties oficiālajā blogā.

Pāris dienas pirms festivāla sākuma, “Venēcijas dienu” organizatori ar mani sazinājās un piedāvāja veikt žūrijas locekļa pienākumus attālināti – no sava dīvāna Rīgā. Kas sākumā šķita kā komfortabls risinājums manā situācijā, pārtapa par nepārtrauktu un pat kuriozu atrašanos divās vietās vienlaicīgi. Man tika nosūtītas privātas saites uz “Venēciju dienu” filmu skati, un, lai iekļautos klātienes grafikā, katru dienu bija jānoskatās 2-3 filmas. Turklāt, par šīm filmām bija jāziņo festivāla pārējiem žūrijas locekļiem, rakstot īsas recenzijas, kuras tika iesaistītas klātienes diskusijā. Vienmēr, kad devos ārpus mājas, ņēmu līdzi portatīvo datoru un recenzijas un e-pastus rakstīju itin visur – vilcienā, parkā uz soliņa. Kā arī piedalījos meistarklasēs ar Zoom starpniecību un dažkārt saņēmu prezentācijas savā e-pasta kastītē.

Visinteresantākā bija pēdējā diena un žūrijas lēmuma pieņemšana. Man konkursa organizatori par nepieciešamo klātbūtni “klātienē” (tas ir, online) paziņoja novēloti, un es nepaspēju laikus atcelt pierakstu pie manikīra. Tāpēc līdzi paņēmu austiņas, ieslēdzu tiešraidi un teicu manikīrei, ka es šodien esmu Venēcijā. Tiesa, viņas skatiens liecināja par šaubām par to, cik un vai es to domāju nopietni. Tā nu es pavadīju pusotru stundu manikīres krēslā, paralēli sarakstoties ar žūrijas galveno organizatori ar Whatsapp starpniecību, un vienlaikus pieslēdzoties tiešraidei. Īsts 21. gadsimta multitāskings!

Laikā, kad vērtējām un apspriedām konkursa filmas, sakarā ar embargo nedrīkstēju par tām runāt vai tās recenzēt. Tāpēc, lai veiktu ierakstus blogā, festivāla organizatori lūdza skatīties filmas ārpus oficiālās skates. Tā tapa divas publikācijas – Uberto Pasolini “Nekur īpaši”  (“Nowhere Special”) un Miu Miu  zīmola “Nakts pastaiga” (“Nightwalk”) -  īsfilmu var noskatīties online.

Vēl iesaku noskatīties mūsu žūrijas favorītfilmas - krievu režisora Filipa Jurjeva (Philipp Yuryev) “Kitoboy” jeb “Vaļu mednieka zēns” (“The Whaler Boy”), ASV režisora Meravi Gerimas (Merawi Gerima) pirmā pilnmetrāžas filma “Atlikums” (“Residue”) un krievu jaunā autora Ivana Tverdovksa (Ivan Tverdovsky) “Konference” (“The Conference”). Interesanta bija arī palestīniešu režisora Amīna Nejfa (Ameen Nayfeh) pilnmentrāžas režijas debija “200 metri”, kurai apmeklētāji piešķīra “skatītāju balvu” (BNP Paribas People's Choice Award).

Pieredze Venēcijā bija interesanta un tā pierādīja industrijas prasmi adaptēties situācijai, un kinomīļiem un jomas profesionāļiem būt vienotiem šajā smagajā krīzē. Laikā, kad šķiet, ka viss ir apstājies vai strādājam “jaunajā normalitātē”, bija ļoti vērtīgi un interesanti mēģināt piedzīvot kaut ko no “vecās”, tiesa, jaunā formātā. Cerams, ka tiksimies Kannās 2021. gadā, un uz nākamo festivālu nebūs jāapsver “braukt vai nebraukt”, lai izvairītos no pašizolācijas noteikumiem. Lai dzīvo kino!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Citas aktualitātes
Īsais kurss – Arthouse kino
03.11.20

DAIRA ĀBOLIŅA, kinoteātra "Splendid Palace" mākslinieciskā vadītāja 

Domājot par kino filmām, kas pilda mākslas misiju, nevis radītas plaša patēriņa kino izklaides tirgum, visbiežāk mēs lietojam jēdzienu ARTHOUSE.

Vairāk
Federiko Fellīni – reklāmu režisors

DAIRA ĀBOLIŅA, kinoteātra "Splendid Palace" mākslinieciskā vadītāja

Pasaules lielie režisori, pat ja to skaļi neafišē, savas radošās dzīves laikā dažkārt ir spēruši sānsoļus reklāmas virzienā – dīkstāves dēļ vai citu, finansiālu iemeslu dēļ. 

 

Vairāk
Federiko Fellīni zīmētās sejas

DAIRA ĀBOLIŅA, kinoteātra "Splendid Palace" mākslinieciskā vadītāja

Atzīmējot Federiko Fellīni simtgadi, pasaule skatās viņa filmas, kurās kūsā fantāzija, dzīvošanas prieks un humors. Būs grūti atrast kādu radošu dvēseli, kas nebūtu vairāk vai mazāk jutusi Fellīni ietekmi.

Vairāk